Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka mūsdienās varētu uzrasties vēl kāds līdz šim nezināms Johana Sebastiāna Baha darbs? Tomēr 2023. gadā tā tiešām notika, jo Baha pētnieks, vācu klavesīnists un diriģents Aleksandrs Grihtoliks iepazīstināja ar kādu iepriekš nezināmu Baha pasiju.

Baroka orķestris un koris Il Gardellino šo pasiju atskaņoja 6. aprīļa svētdienā Ārtselārē pie Antverpenes Aleksandra Grihtolika (Alexander Grychtolik) vadībā.

Beļģijas Radio Klasika (saīsināti saukta par Klara) šajā atskaņojumā bija klāt, un 13. aprīlī šis koncertieraksts sasniedza Eiroradio auditoriju. Lielajā piektdienā "Nepabeigtā pasija" nonāk arī pie Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.

Bet vispirms — neliels ieskats Baha darbībā un laikmetā, kurā šis darbs tapis.

Pārceļamies uz 1725. gadu. Bahs tolaik jau divus gadus darbojās Leipcigā kā Sv. Toma baznīcas kantors, t.i., kora diriģents un ērģelnieks, un tur bija izveidojusies tradīcija — Lielajā piektdienā atskaņot kādu pasiju. 1724. gadā Bahs bija uzrakstījis savu Jāņa pasij, un viss liecina, ka 1725. gadā viņš bija nolēmis atkal radīt jaunu. Tomēr pēdējā brīdī Bahs mainīja lēmumu un atskaņoja jau zināmo Jāņa pasiju no iepriekšējā gada. Tiesa, ar dažām izmaiņām — piemēram, sākuma kori Herr, unser Herrscher ("Kungs, mūsu Valdniek") aizstājot ar korāļfantāziju O Mensch, bewein dein Sünde groß ("Ak, cilvēk, apraudi savus lielos grēkus!").

Un te rodas jautājums: kāda tad bija 1725. gada pasija, ko Bahs sākotnēji bija iecerējis? Un kāpēc viņš to nepabeidza?

Tieši šis jautājums arī ir Aleksandra Grihtolika pētījuma centrā. Lai gan daudz kas palicis nenoskaidrots, šķiet visai ticami, ka tieši pats Bahs 1725. gadā bija pasūtījis libretu dzejniekam Pikanderam (īstajā vārdā Kristianam Frīdriham Henrici, 1700–1764), vairāku Baha kantāšu un Mateja pasijas teksta autoram. Šis teksts tika publicēts, tāpēc saglabājies līdz mūsdienām.

Atšķirībā no tradicionālajām pasijām, šis ir stāsts dzejā, kas brīvi interpretē evaņģēlija notikumus. Iespējams, ka tāpēc baznīcas autoritātēm tas nepatika, un Bahs nolēma darbu nepabeigt. Atsevišķi fragmenti gan ir saglabājušies un iekļāvušies citos viņa darbos. Tāpēc šajā gadījumā varam lietot nosaukumu Baha "Nepabeigtā pasija". Tas arī pamudināja Aleksandru Grihtoliku rūpīgi izpētīt visu pieejamo informāciju un mēģināt šo nepazīstamo darbu rekonstruēt un pabeigt.

Kā tas praktiski paveikts? Ir vairāki korāļi un ārijas, par kuriem gandrīz droši zināms, ka Bahs tos  sacerējis šai pasijai. Pārējo Aleksandrs Grihtoliks rekonstruējis, izmantojot tā saukto parodijtehniku, kad jau esoša mūzika tiek pielāgota jaunam tekstam. Starp citu, pats Bahs šo tehniku lietoja itin bieži, un tas arī saprotams, ņemot vērā viņa darbu apjomu un rakstīšanas tempu.

Tieši tālab šajā oratorijā dzirdam daudz pazīstamu melodiju. Nosaukumi un teksti var šķist zināmi, taču skanējums atšķiras no tā, ko esam pieraduši dzirdēt. Daļa mūzikas izmantota no agrākām kantātēm vai Jāņa pasijas, daļa vēlāk parādās Mateja pasijā, bet ir fragmenti, ko Grihtoliks "aizņēmies" no citiem Baha darbiem un atbilstoši te pielāgojis. Tāpat ir daļas, ko viņš pats sakomponējis, saglabājot Baha stilistiku Tātad — lai arī daudz kas šķiet pazīstams, šis darbs tomēr izklausās citādi.

Pikandera teksts rosina uz dziļām pārdomām  par Jēzus cilvēcīgajām sāpēm un ciešanām. Pasija, ko caurvij  līdzjūtība...

Viss sākas ar ievadkorāli "Ak, cilvēk, apraudi savus lielos grēkus!" un noslēdzas ar pēdējo vakarēdienu.

Atskaņojumā piedalās koris, baroka orķestris Il Gardellino un solisti: tenors Hanss Jērgs Mammels (evaņģēlists), baritons Tīmo Vangs (Jēzus), soprāns Jana Pītersa, kontrtenors Viljams Šeltons un bass Džonatans Selss. Ansambli vada klavesīnists un arī šīs rekonstrukcijas autors Aleksandrs Grihtoliks.