1961. gada augustā dažu dienu laikā starp Austrumberlīni un Rietumberlīni tiek uzcelts mūris.

1963. gadā Berlīnē ASV prezidents Džons Kenedijs saka slaveno brīvības runu, ko noslēdz ar vārdiem “Ich bin ein berliner!”.

Par Rietumberlīnes gaisotni 60. un 70. gados lasām mākslas zinātnieces un apgādnieces Marutas Šmites atmiņās, kas publicētas Latvijas Laikmetīgās mākslas izdevumā “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” (2019).

Par izglītojošām pastaigām starp Rietumberlīni un Austrumberlīni uzzinām no Džesijas Normenas memuāriem Stand Up Straight and Sing! (“Stāvi taisni un dziedi!”).

Piesaucam Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR jeb Dederonijas) slavenākos komponistus un mūziķus, starp kuriem ir skaņraži Hanss Eislers, Pauls Desavs, Jākobs Ulmanis, Gerds Načinskis, tenors Pēters Šreiers, bass Teo Ādams.

Atceramies ierakstu, kurā Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un LNSO dzied Brāmsa “Vācu rekviēmu” VDR diriģenta Gintera Herbiga vadībā.

Un tad jau klāt ir 1989. gads.

Gunda Vaivode un Rūta Paula kā sieviešu vokālā ansambļa “Nianse” dziedātājas dodas turnejā pa Rietumvāciju.

Oktobra sākumā Drēzdenes operā par godu VDR 40. gadadienai uzved Bēthovena operu “Fidelio”. Pēc gūstekņu kora publikā negaidītas, mežonīgas ovācijas.

9. novembrī pēc īsti nesaskaņota paziņojuma radio un televīzijā tiek atvērti vārti starp Austrumberlīni un Rietumberlīni. Šo datumu uzskata par mūra simboliskās krišanas brīdi, kaut lielākā daļa mūra tiek nojaukta 1990. gadā.

Ap to laiku Pēteris Vasks dodas no Berlīnes uz Maincu un paraksta līgumu ar VFR nošu apgādu Schott Musik.

Gada beigās Berlīnē divus koncertus diriģē Leonards Bernsteins – programmā Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija, un “Odā priekam” vārdu Freude (‘prieks’) maestro nomaina uz vārdu Freiheit (‘brīvība’).

Raidījumu inkrustē Mārtiņa Brauna mūzika Anatolija Pjatkina dokumentālajai īsfilmai “Mūris” (1991).