00:00
  • 00:00 / 30:47
Diriģenta Edgara Tona latviešu mūzikas ieskaņojumi30:47

"Klasika" piedāvā leģendārā latviešu diriģenta Edgara Tona (1917-1967) mūzikas ieskaņojumus. Ar viņa vārdu saistītas daudzas nozīmīgas Latvijas mūzikas kultūras vēstures lappuses...

Kaut Tona dzīves gājums nebija ilgs, viņa diriģenta darbība bija ārkārtīgi aktīva un daudzpusīga. Lielāko sava mūža daļu E. Tons strādāja par operas diriģentu, viņa darbības laikā Latvijas operteātris sasniedza īstu uzplaukumu, tā repertuārs bija sevišķi daudzpusīgs: tika atjaunotas R. Vāgnera un R. Štrausa ilgi neizrādītās operas, pirmo reizi Padomju Savienībā tika uzvesta B. Britena opera "Pīters Graimss", kā arī latviešu komponistu skatuves darbi. Tons īstenoja daudzu reti skanošu oratoriālu darbu koncertizpildījumus.

Šī latviešu diriģenta vadībā orķestris un operas trupa sniedza vieskoncertus un viesizrādes Maskavā, Ļeņingradā, Lietuvā un Igaunijā. Pateicoties viņam, 1955. gadā operteātrim tika piešķirts akadēmiskā teātra nosaukums, bet 1965. gadā Tona vadītajam orķestrim - Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas kolektīva goda nosaukums. Savukārt pašu mākslinieku Padomju Savienības valdība apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu (1956), bet pēc sešiem gadiem viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas mākslinieku. Par S. Prokofjeva operas "Karš un miers" un D. Šostakoviča "Katrīna Izmailova" iestudējumu E. Tons saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju.

Edgara Tona darbība bija daudzpusīga: viņš bija divu Latvijas dziesmusvētku virsdiriģents, Latvijas konservatorijas operklases vadītājs un simfoniskā orķestra diriģēšanas speciālās klases pedagogs. Apskatot opermākslas attīstības jautājumus, diriģents publicējās presē. Viņa spalvai pieder vienpadsmit avīžu un žurnālu rakstu, kā arī vairākas intervijas un pārrunas.

Latvijas atskaņotājmākslas attīstībā Edgara Tona operdarbība, darba metodika ar dziedātājiem un uzskati izveidoja stabilu pamatu; viņa pēdās gāja un joprojām iet gan skolnieki, gan kolēģi.

Neraugoties uz plašo darbības lauku, mākslinieka intereses neaprobežojās tikai ar mūziku. Viņš bija brīnišķīgs autovadītājs, fotogrāfs un sportists (vēl Konservatorijas gaitās viņš kļuva sporta biedrības "Daugava" biedrs): skolā nodarbojās ar basketbolu, vēlāk - ar tenisu. Pat braucot viesizrādēs, vienmēr atrada laiku tenisa kortiem un šaham, bet mājās - čakli strādāt dārzā.

Edgars Tons brīvi runāja vāciski un angliski, aizrāvās ar literatūru, dramatisko teātri, režijas mākslu. Viņa dzīvesbiedre - izcilā latviešu aktrise Dina Kuple - strādājot pie savām lomām teātrī un kino, no vīra saņēma ne mazāk vērtīgākus ieteikumus par izrāžu režisoru padomiem.

Viņa diriģenta darba stils bija mierīgs, līdzsvarots. Žests - pat šķietami pasauss, bet skaidrs un precīzs. Viņam bija ideāla tā sauktā diriģenta uztakts jeb frāzes sākuma mājiens: ar to viņš panāca momentālu orķestra kopskaņu. No mūziķiem mākslinieks prasīja augstu profesionālismu un pilnīgu atdevi darbam. "Mums nav štata vietas "labs cilvēks", mums vajadzīgi tikai labi mūziķi," - tāds bija viņa neapgāžamais moto, kad vajadzēja nostiprināt orķestra sastāvu un dažkārt konkursa kārtībā atteikties no viena otra prasībām neatbilstoša orķestranta. Tā bija principialitāte mākslas vārdā, kas E. Tonam bija sevišķi raksturīga un kas liecināja par to, ka vairāk par visu mākslinieks mīlēja mūziku, un šai mīlestībai veltīja ne tikai savu talantu, bet arī dzīvi.

Visupirms maestro Tona lasījumā - izcilā latviešu komponista Ādolfa Skultes (1909-2000) simfoniskā poēma "Viļņi".

Mazliet par tās tapšanas vēsturi. Viens no dižā latviešu skaņraža dzīves periodiem bija saistīts arī ar Balviem. 1933. gadā viņš strādāja par pedagogu un vadīja skolēnu jaukto kori Balvu ģimnāzijā. Ģimnāzijas direktors Gustavs Rāmnieks skolā nodibināja Tautas universitātes klavieru nodaļu, un tās vadīšanu uzticēja Skultem. Māju, kurā Ā. Skulte kopā ar diviem kolēģiem dzīvoja, sauca par Krūmiņmāju, tās īpašnieka vārdā, un atradās tā paša Balvu ezera krastā. Kad sākās vasaras brīvlaiks, komponists gandrīz visu laiku pavadīja laivā uz ezera, vērojot debess mākoņus un klausoties viļņu čalās. Daudzu šādu pārdzīvojumu pilns, kādā vasaras pēcpusdienā Ā. Skulte sēdās pie klavierēm un sāka improvizēt, iedomājoties, kādiem izstrumentiem varētu uzticēt viļņu čalojumu. Tā izsakot visus vasaras iespaidus uz Balvu ezera, 1934. gadā tapa simfoniskā poēma "Viļņi", kas ieguva godalgu radio izsludinātajā simfonisko darbu konkursā, bet tās autors saņēma 500 latu prēmiju.

Vēl šajā raidījumā skan arī vijolnieka, pedagoga un komponista Induļa Dālmaņa (1922-1983) simfonisko poēmu "Saulgriežu teiksma".

Latviešu mūzikas vēsturē visvairāk tiek cildināta Induļa Dālmaņa pedagoģiskā darbība. Viņa darbība  Latvijas Mūzikas akadēmijā, kādreizējā Konservatorijā, aizsākās 1956. gadā, vēlāk viņš pasniedza vijoļspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Joprojām Latvijas kultūras dzīvē darbojas ap 30 Dālmaņa vijoļklases absolventi, kuri saviem audzēkņiem cenšas nodot tālāk profesora Dālmaņa pedagoģiskos principus. Viņa paša vijoles spēle bijusi apveltīta ar izteiksmīgu, gluži vai dienvidniecisku temperamentu.

Ar augstu profesionālo un ētisko kultūru apveltītais Indulis Dālmanis sarakstījis arī vairākus nopietnus metodiskos darbus, taču viņa spalvai pieder arī virkne nozīmīgu kompozīciju dažādos mūzikas žanros. To vidū - "Triju noskaņu svīta" čellistu ansamblim,  "Stīgu kvartets F-dur", Cantabile vijolei un klavierēm, Skerco vijolnieku ansamblim, "Serenāde" čellam un klavierēm, kā arī simfoniskā poēma "Saulgriežu teiksma".