"Gribētu no sirds pateikties par šo īpašo balvu. Tikt novērtētai savā zemē - tā ir ļoti īpaša sajūta. Sanemt šo balvu no saviem cilvēkiem, no savas zemes - neaprakstāmas sajūtas..." Tā "Izcilības balvas 2019" pasniegšanas ceremonijā sacīja baletdejotāja Anna Laudere, nespējot valdīt asaras. 

Šis bija viens no 28. novembra vakara aizkustinošākajiem brīžiem - tik dziļas savstarpējas draudzības un mīlestības pret savu zemi caurausts.

Annas draudzene, Latvijas Nacionālā baleta prīma Elza Leimane: "Nevaru iedomāties neko brīniškīģāku kā valdīt asaras - tas laikam bijs mūsu virsuzdevums. Anna ir neparsatsas gribas cilvēks - viņas darba spējas un gribasspēks ir kaut kas apbrīnojams. Turklāt viņā mīt ļoti liela pieticība attiecībā uz panākumiem - ja viņai nepajautāsi, Anna nekad nestāstīs. Es viņai rakstu - klau, vai man patiešām viss jāuzzina tikai no feisbuka?! Ja runājamies, balets viņai būs ceturtais temats.

Drīzāk Anna man piezvanīs, lai pastāstītu, ko šodien garšīgu izdomājusi pagatavot vai kaut ko par savu suni. Anna ir ļoti dziļi ūdeņi.

Skatījos "Annu Kareņinu", ko Noimaijers speciāli viņai radījis... Atveroties priekškaram, uz skatuves ir daudzi cilvēki, un ir Anna - nešaubīgi var saprast, ka šī izrāde ir stāsts par viņas personību. Anna izstaro tādu magnētismu - pat vienkārši eksistējot uz skatuves, kas ir augstākais, ko mākslinieks var sasniegt. Viņa ir īsta."

Savu izcilību Anna neizceļ, taču aiz trauslās ārienes ir lieli dvēseliski dziļumi un ļoti jūtīga sirds - īpaši ja runa par Latviju, par mājām, kur mīt viņas dārgie cilvēki - tētis, rotu mākslinieks Andris Lauders ar savu dzīvesbiedri Antru...

Anna Laudere: Man tas tiešām bija ļoti, ļoti liels pārsteigums - vēl līdz šim neesmu līdz galam sapratusi, ka tas tiešām notiek ar mani! Man prieks, ka varēju atlidot uz Latviju - reti gadās, ka ir iespēja izrauties kaut uz vienu dienu, un pilnīgi neticami, ka esmu mājās un vēl tik man milzīgā notikumā.

Inta Zēgnere: Izskatās, ka šis jums ir īpašs balvu gads...

Anna Laudere: Jā, "Benois-Massine" saņēmu maijā - arī tas bija tāds notikums, ko apzinājos tikai tad, kad stāvēju uz skatuves. Kad saņēmu šo balvu,sapatu - jā, tas notiek ar mani...

Kā uz visu to reaģē jūsu skolotājs - slavenais režisors Džons Noimaijers?

Džons mani vienmēr apsveic, un arī šoreiz bija ļoti, ļoti priecīgs. Man šī ir ļoti īpaša balva - būt novērtētai savā dzimtenē ir īpašas sajūtas.

Starp kurām izrādēm jūs šeit esat ieradusies?

Šobrīd top "Stikla zvērnīca" - 1. decembrī būs pirmizrāde. Tas būs vēl viens no Džona vislabākajiem baletiem.

"Annu Kareņinu" viņš studēja, domājot par jums - šajā titullomā esat kopš 2017. gada, un jūs veselu dzīvi esat izdzīvojusi uz skatuves...

Jā, "Anna Kareņina" man ir īpašs, ļoti īpašs darbs. Veselu gadu dzīvojām tādā kā sapnī. Katrreiz šajā izrādē sev atroduko jaunu.

Apbrīnoju baleta mākslu tāpēc, ka man šķiet - tas ir vislielākais upuris. Pat no vijolnieka, pianista, arfistes netiek prasīti tik lieli upuri kā no baleta mākslinieka, būtībā - baletmākslinieks sevi upurē.

Pavisam nesen man ienāca prātā doma - cik ļoti sevi nav jāmīl, lai aizietu šajā profesijā... Fiziskā daļa - jā, tā ir grūta, bet galvenais jau ir emocionālā daļa. Man liekas, tas ir pats sarežģītākais. Jau no 10 gadu vecuma stāvam spoguļa priekšā. Baletam viss jāapgūst no nulles, un tas skar tavu ķermeni - tev varbūt nav tādas pēdas vai ir īsākas kājas, vai arī proporcijas ir ne tādas - esi drusku par īsu vai par garu, un katru dienu tev uz to ir jāskatās! Jāskatās un jālabo savas kļūdas, jākļūst labākam, labākam...

Vienu dienu tieši par to domāju - kā vajag sevi nemīlēt, lai izvēlētos šādu profesiju, un tajā pašā laikā to tik ļoti mīlēt - tāds paradokss...

Bet ko dod tas, ka mājās esat divi baleta mākslinieki un abi arī dejojat galvenās lomas?

Man tas ir ļoti būtiski. Jo mans darbs ir ļoti, ļoti liela manas dzīves sastāvdaļa. Manai dzīvei ir itin kā divas daļas - mana ģimene un mans darbs.

Man arī nepatīk lietot vārdu "darbs", jo tā ir daļa no manas dzīves, un tas, ka šajā procesā varu dalīties ar savu vīru, ir neaizvietojami, tas man ir ļoti būtiski.

Kas ir jūsu gada visskaistākais brīdis?

31.decembrī mums ir trīs lapas - uz vienas sarakstām visu, kas bijis patīkams un košs. Uz otras - to, kas bijis nevajadzīgs un nepatīkams. Bet trešajā lapā tiek rakstītas vēlēšanās uz nākamo gadu.

Lapa ar labajiem notikumiem tiek saglabāta, ar nepatīkamajiem - sadedzināta, bet ar vēlēšanos lapu taisām laiviņas un laižam upē. Manas vēlēšanās parasti ir ļoti vienkāršas...