2022. gadā ierakstu kompānija Orfeo klajā laida Baibas Skrides albumu Violin Unlimited, kurā mūsu lieliskā vijolniece ieskaņojusi četru 20. gadsimta komponistu, vienaudžu, 19. gadsimta pēdējā desmitgadē dzimušo Ervina Šulhofa, Paula Hindemita, Filipa Jarnaha un Eduarda Erdmana Sonātes vijolei solo, izgaismojot dažādas šī instrumenta izteiksmes iespējas. Visi četri opusi komponēti no 1921. līdz 1927. gadam un atklāj kontrastējošas un savstarpēji papildinošas liecības par opusiem solo vijolei šajā periodā.

Lūk, ko lasām mūzikas apskatnieka Džona Elisona recenzijā:

"Baibas Skrides jaunais ieraksts ir gudri veidots, demonstrējot četru 19. gadsimta 90. gados dzimušu komponistu sonātes. Viņus visus ir saistījusi Berlīne, kur arī tapuši visi šie darbi.

Taču albuma Violin Unlimited  galvenā vērtība ir muzikālie ieguvumi, īpaši to var teikt par komponistu, kurš no šīs četrotnes nomira visjaunākais, jo viņa muzikālo potenciālu pārrāva nacisti: čeha Ervina Šulhofa mūzika, kas atklāj šo ierakstu virkni ar īsu, degsmīgu  Allegro con fuoco,  bet sekojošajās daļās vietu rod Morāvijas tautas mūzikas atblāzmām. Pēc vēlīnā romantisma pārmērībām 20. gadsimta 20. gadu Berlīnes jaunā objektivitāte nozīmēja asākas kontūras, un Baha darbi solo vijolei tam kļuva par zināmu bāku. To reflektē pēdējā no trim Hindemita sonātēm vijolei solo op. 31 nr.2, un Baiba Skride atklāj tās skaistumu. Arī abus pārējos darbus ir vērts dzirdēt, jo abi autori – franču izcelsmes Filips Žarnahs un no Latvijas nākušais Eduards Erdmans – ir klausītājam vēl zināmā mērā nezināmi."

Kritiķa Džonatana Vulfa domas:

"Man patīk Skrides versija Ervina Šulhofa Sonātei, jo īpaši nopietnais un tumšais skanējums lēnajā daļā. Hindemitu viņa spēlē ar ievērojamu izteiksmes skaidrību, izbaudot trešās daļas droll pizzicato epizodes un burvīgās variācijas par Mocartu finālā. ..

Filipa Jarnaha 1922. gada sonāte ir brīnišķīgi līdzsvarots darbs. Pirmajai daļai, ko Skride spēlē ar plūstošu un izteiksmīgu brīvību, seko steidzīgs Prestissimo, ko viņa smalki palēlina, pirms atsāk iepriekšējā materiāla intensitāti. Finālā ir abrazīvi dialogi, taču skaidras līnijas – liecība vijolnieces izsmalcinātībai. "

Filips Jarnahs ir pianists, pedagogs un diriģents, dzimis Francijā, tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem vēlīnā vācu romantisma un agrīnā modernisma autoriem. 20. gados Jarnahs strādāja Berlīnē , 1927. gadā kļuva par kompozīcijas skolotāju Ķelnes Mūzikas augstskolā, bet 1949. gadā nodibināja Hamburgas Mūzikas akadēmiju, kuru vadīja līdz 1959. gadam un bija profesors līdz 1970. gadam.

Džonatans Vulfs:

"Daudzus gadus Eduarda Erdmana sonātei bija gudra un nepieejama darba reputācija. Tas ir ļoti abstrakts un brīvi tonāls darbs, taču Skride to atskaņo ar tādu pievilcību, kādu viņa ienestu daudz populārākā repertuārā, un tādējādi likvidē visas bažas par tā nepieejamību."

Eduards Erdmans bija baltvācu pianists un komponists, dzimis Cēsīs. Viņa pirmās mūzikas studijas bija Rīgā, pēc tam no 1914. gada viņš mācījās klavierspēli un kompozīciju Berlīnē. 20. gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā viņa vārds bieži tika minēts Vācijas vadošo komponistu vidū. Turklāt Erdmanam bija starptautiska reputācija kā izcilam koncertpianistam, kura repertuārā ietilpa Bēthovens un laikmetīgā mūzika. No 1925. gada viņš bija klavierspēles profesors Ķelnes Mūzikas akadēmijā, bet trīsdesmito gadu vidū nacisti viņu piespieda atkāpties no amata, kā rezultātā viņš bija spiests kļūt par "iekšējo trimdinieku", gandrīz neko nekomponējot līdz Otrā pasaules kara beigām. Erdmans bieži uzstājās kopā ar Austrālijas vijolnieci Almu Mūdiju, kura dzīvoja Vācijā. Viņš veltīja savu 1921.gada Sonāti solo vijolei op. 12 viņai, kura  to pirmatskaņoja Berlīnē tā paša gada oktobrī.