Pirmoreiz "Klasikas" viļņos - Lielbritānijā dzīvojošas un strādājošas latviešu koncertvijolnieces Anetes Graudiņas jaunais albums „Mūžīgā balss,”  ko saņēmām augusta sākumā. Šajā albumā ieskaņota Ludviga van Bēthovena Vijoļsonāte dominorā, Johannesa Brāmsa Sonāte vijolei un klavierēm Solmažorā un Antona Rubinšteina „Romance” Heinriha Veņavska pārlikumā vijolei un klavierēm.

Saruna ar Aneti Graudiņu par jauno albumu notika vēstulēs, jo klātienes sarunai nedaudz pietrūka laika. Bet sarakstē Anete Graudiņa atklāj, ka Bēthovens un Brāmss tāpēc, ka (cit.) „Bethovens ir “mans” komponists,-  mēs abi esam Strēlnieki! (iekavās smiekli un replika -  kur Bethovens un kur es)...., bet ļoti patīk negaidītie sforzando un dinamiskās kulminācijas, katra sonāte ir īpaša, neviena nots nav uzrakstīta lai kaut ko aizpildītu... Visam ir dziļa jēga un patiesas emocijas.

Esmu bijusi Bonnā, Bēthovena mājā, arī Vīnē, dzīvokli un arī pie Bēthovena pieminekļa kapsētā. Visas šīs vietas ir īpašas, un katru reizi pie sevis domāju: kāda laime, ka mums mantojuma ir šī dižā komponista mūzika!

Brāmss ir uzrakstījis 3 sonātes vijolei un esmu spēlējusi visas trīs. Bet šo, Solmažora opusu spēlēju kad mācījos aspirantūrā pie savas pasniedzējas Susanne Stanzeleit(2004).Viņa man atklāja daudz ko vairāk, piemēramto, ka sonātes 3.daļā ir motīvs kurā skaidri var saklausīt: Clara,Clara... (Tā ir Clara Schumann), Brāmsa dzīves patiesā mīlestība.  Un arī šajā darbā viss ir tik saliedēts, tik organisks… Bez pārspīlējuma var sacīt, ka katru reizi strādājot pie izpildījuma, var atrast kaut ko jaunu un šī mūzika neapnīk nekad. Tā ir klasiskās mūzikas lielākā vērtība.

Nākamvasar augustā plānoju Bēthovena maratonu: - gribu nospēlēt visas 10 sonātes 3 vai 4 koncertos kopā ar pianistiem Lieni Circeni-Ziemeli, Masajuki Tajamu un Tomasu Klementu. Domāju, ka Latvijā spēlēsim Pēterbaznīcā. Atzīmēsim Bēthovena 250 gadus un ceru, ka mums to izdosies izdarīt godam!