Pirmo reizi "Klasikā" veram vaļā pianista Vestarda Šimkus, Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas kopīgi ieskaņoto albumu "Šimkus spēlē Šimku / Shimkus plays Shimkus", ko šogad klajā laidusi nacionālā skaņu ierakstu kompānija "Skani".

Tvartā iekļauts Vestarda Šimkus Pirmais koncerts klavierēm un stīgu orķestrim "Veltīts neērtajam cilvēkam" (2008), deviņas etīdes klavierēm "Sapņu ainavas" (2014) un "Likteņa vārti" klavierēm un simfoniskajam orķestrim (2018).

Līdzās mūzikai - arī Lienes Jakovļevas saruna ar pašu Vestardu Šimkus, kas tapusi pagājušajā gadā.

Lūk, ko albuma grāmatiņā raksta muzikologs Armands Znotiņš: "Rodas jautājums – vai Vestarda Šimkus oriģināldarbu stilistiskā atslēga meklējama arī viņa klavierrepertuāra un publiski pausto muzikālo simpātiju un antipātiju kontekstā? Un jāteic, ka vairākas paralēles tiešām velkamas, ja salīdzina šajā albumā iekļauto Pirmo klavierkoncertu, ciklu "Sapņu ainavas. Deviņas etīdes" un opusu "Likteņa vārti" ar autora gara radinieku veikumu.

Pirmkārt, Vestards Šimkus sevi ne bez iemesla sauc par romantiski domājošu un jūtošu mākslinieku, tādēļ viņa jaunrade sabalsojas ar komponistu un pianistu Ludviga van Bēthovena, Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Ferenca Lista, Sergeja Rahmaņinova trauksmaino fantāziju un kolorītajām tēlu metamorfozēm.

Otrkārt, romantisma skaņumākslas neatņemama sastāvdaļa ir virtuozitāte, un šeit Vestards Šimkus pilnā mērā īsteno savu pianistisko potenciālu – klavieru faktūra iemirdzas aizvien jaunās variācijās, ritma un harmoniju viļņi saduras viens pret otru.

Treškārt, Vestarda Šimkus priekšteči ļoti asi reaģēja uz virtuozu tukšumu, un arī latviešu autors savā mūzikā atrod vietu apcerei, meditācijai, liriski klusinātiem brīžiem, kontemplatīvam vērojumam. Romantisma harmoniskā valoda vienā brīdī pārauga pati sevi, komplicētām vertikālēm pēkšņi kļūstot par atonālām struktūrām, un Vestarda Šimkus daiļrade dažbrīd rada līdzīgu iespaidu – vairākās ekspresīvu pasāžu plūsmās un akordu sablīvējumos par stabilu tonalitāti vairs runāt nevar. Tomēr Vestards Šimkus Arnolda Šēnberga racionālismu uzlūko bez kādas sajūsmas, viņam daudz tuvāka ir Aleksandra Skrjabina eksaltācija un galējie kontrasti. Un Vestarda Šimkus radošās pasaules izteiksmība un vēriens atsauc atmiņā vēl trīs citus meistarus – itāli Ferručo Buzoni, persiešu izcelsmes angli Kaikhosru Šapurdži Sorabdži un amerikāni Leo Ornsteinu. (..)

Vestarda Šimkus Pirmajam klavierkoncertam ir apakšvirsraksts "Veltījums neērtajam cilvēkam", un arī tas norāda, ka autoru ar viņa kompozīcijas skolotāju Pēteri Vasku vieno ne tikai vairāki pēc iespējas spilgtāk paustu izjūtu kāpinājumu nolūkiem izmantoti laikmetīgās skaņumākslas parametri, bet arī mūzikas ētiskās dimensijas, arī vienmēr aktuālu sociālpsiholoģisku tēmu klātbūtne un vēlēšanās ielūkoties sava laikabiedra dvēselē, atainot viņa domas un pārdzīvojumus. (..)

Deviņās etīdēs klavierēm romantiskā fantāzija ieguvusi gluži sirreālu veidolu, bet emociju un raksturu kontrasti izteikti visnotaļ vizuālā plastiskumā. Tātad – drīzāk nevis Roberts Šūmanis, bet gan Lotreamons, Gijoms Apolinērs, Georgs Trākls. Arī Johans Sebastiāns Bahs, jo sestā etīde "Aizmirstais sapnis" veltīta tieši viņam. Taču citkārt barokālu ornamentāliku un filosofisku apceri aizstāj dramatisku un lirisku sapņojumu, vīziju, pieredzējumu maiņas ar iepriekšminētajiem dzejniekiem raksturīgo traģisma piesitienu un, vēl jo vairāk, neviennozīmīgām tulkojuma iespējām – čūskas pārvēršas sudrabtumšos kokos, nesteidzīgam skatienam uz peldošām zvaigznēm seko cunami sākotnējā statika un tūlītējais skaņu masas nogruvums, bet astoto daļu "Realitāte" uzreiz nomaina fināls "Lodes". Uz jautājumu, tieši kādas lodes te domātas – ķēdēs iekārti smagi metāla objekti vai no ieroča izšautas patronas –, drošas atbildes nav. Vienu gan var pateikt – "Sapņu ainavu" skaņurakstam, tāpat kā Pirmajam klavierkoncertam un "Likteņa vārtiem", piemīt arī kinomūzikas raksturs un specifika. Un tas nepārsteidz, ņemot vērā to, ka Vestards Šimkus divreiz ieguvis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" – par mūziku Lailas Pakalniņas Ausmai un Ģiedres Beinorūtes "Elpai marmorā". Atšķirība vien tā, ka abi opusi drīzāk piederīgi spēlfilmas žanram, kamēr "Sapņu ainavas" līdzinās animācijai. (..)

Deviņas etīdes: "Plūdu vārti", "Čūskas", "Sudrabtumšie koki", "Peldošās zvaigznes", "Cunami", "Aizmirstais sapnis" (veltījums Johanam Sebastiānam Baham), "Paralēlais sapņu laiks", "Realitāte" un "Lodes". 

Opuss "Likteņa vārti" klavierēm un simfoniskajam orķestrim uztverams vienlaikus kā Pirmā klavierkoncerta rezumējums un turpinājums – šķiet, ka līdztekus spriegākai formai pieaudzis arī muzikālo impulsu un tēlojumu dramatisms un daudznozīmība."