Iepazīstināsim ar jaunu albumu, kas klajā nācis pagājušajā gadā, un tas ir šobrīd 24 gadus vecā somu diriģenta Tarmo Peltokoski debijas albums ar trim hrestomātiskām V. A. Mocarta simfonijām: Hafnera simfoniju Remažorā, ar kārtas numuru 35-ci, 36-to jeb „Lincas simfoniju” un par „lielo” solminora simfoniju saukto – slaveno 40.

Tarmo Peltokoski debijas albums izdots firmā "Deutsche Grammophon", par kuras ekskluzīvo mūziķi un jaunāko diriģentu ierakstu kompānijas vēsturē Tarmo kļuva 2023. gadā, tūdaļ arī sākot darbu pie sava pirmā tvarta, ko pats Peltokoski komentējis šādi:

"Tā ir luksuslieta – spēlēt Mocartu ar orķestri "Brēmenes vācu kamerfilharmonija", un šo trīs simfoniju ieskaņošana albumā ir sapņa piepildījums."

Albuma digitālajā versijā Peltokoski iekļāvis arī trīs tēlainības ziņā pārsteidzošas klavieru solo improvizācijas, no kurām katra ir balstīta vienā no šo trīs simfoniju tematiskajiem materiāliem, neliedzot tam arī humoristisku pieskārienu.

No Tarmo Peltokoski debijas albuma klausāmies divas simfonijas – „Hafnera” un solminora simfoniju.

Starptautiskajā presē par to lasāma atsauksme: „Lai gan „tīrā” Mocarta piekritējos albums varētu raisīt zināmu kurnēšanu, šis jaunais priekšnesums nudien ir apburošs! „Hafnera simfonijas” traktējuma  rotaļīgums sejā raisīja smaidu – baudas smaidu, jo šajā sniegumā jaušama priecīga notikuma klātbūtne, kas rada sajūsmas un laimes izjūtu.

Solminora simfonijas efekts tāds pats – lielisks muzikāls baudījums! Tuvošanās Mocartam šeit ir pārdroša, taču nenoliedzami spoža un radoša."

"Albums ir „nekaunīgs” šī vārda vislabākajā nozīmē", liekot piecas zvaigznītes no piecām, tvarta saturu vērtē Kanādā.

Saistībā ar „Hafnera” simfoniju, kā lasām albuma bukletiņā, 1782. gadā, Mocarta dzimtās pilsētas Zalcburgas mērs Zigismunds Hafners 26 gadus vecajam Mocartam izteicis vilinošu piedāvājumu par jaunas simfonijas sacertēšanu. Tieši tobrīd Mocarts gatavojies savām kāzām un nav šaubu, ka komponista pacilātais noskaņojums atspoguļojas arī šajā simfonijā. Mocarts esot vēlējies, lai simfonijas fināla Presto tiktu atskaņots „cik ātri vien iespējams", un Tarmo Peltokoski to ir ņēmis vērā. Taču viņš nekad nenoved orķestri līdz elpas trūkumam: temps, lai cik tas būtu ātrs, plūst dabiski un stīgu līnijās saglabājas filigrānas faktūras.”