Pirmoreiz ēterā - franču pianista Bertrāna Šamajū spēlēta Džona Keidža mūzika ("Erato", 2024)!

"Skrūves, dzēšgumiju, plastmasas, bambusa gabaliņi, monētas un citi objekti, ievietoti klavieru stīgās, rada fascinējošu un negaidītu efektu", raksta Bertrāns Šamajū.

Džons Keidžs nonāca pie šīs idejas 1940. gadā teju nejaušības pēc, kad afroamerikāņu dejotāja Silvija Forta viņam pasūtīja mūziku baletam "Bakhanālija". Keidžs domās smēla impulsus no afrikāņu mūzikas un vēlējās savā instrumentārijā nelielu perkusiju ansambli. Tomēr nelielā skatuve, uz kuras ietilpa vien neliels kabinetflīģelis, diktēja savus noteikumuts, un tā radās sagatvotās klavieres.

20. gs. 40. un 50. gados Keidžs sarakstīja vairākus darbus sagatavotām klavierēm, un tajos varam dzirdēt daudzveidīgās muzikālās ietekmes: afrikāņu cilšu mūziku, gamelānu, Keidža aizvien spēcīgāku vilkmi pretim dzenbudismam.

Šajās kompozīcijās parādās arī tā laika politiskie konteksti – rasu segregācija (par to - skaņdarbs Our Spring Will Come) un Holokausta upuru piemiņai veltītasi diphtihs in the name of the holocaust).

Keidžs uzskatīja, ka sagatavotās klavieres ir pirmais solis uz nenoteiktību, neparedzamību kā centrālu muzikālās kompozīcijas elementu, jo ik klavieres ir citādas, un pianistam pie katra jauna instrumenta ir jāpielāgo preperācija, un skanējums nekad nav paredzams.

Daudzi no šiem darbiem tapuši, sadarbojoties ar horeogrāfiem un dejotājiem. Viņu vidū arī Mērss Kaninghems, kurš kļuva par Keidža dzīvesbiedru. Ar šo dzīves lappusi Keidža biogrāfijā saistās sāpīgā šķiršanās no sievas Ksenijas, un, kā raksta Bertrāns Šamajū, divās kompozīcijās – Te Periolus Night un A valentine out of season – varam nojaust atsauces uz Keidža personīgās dzīves krīzēm, un centieniem sadziedēt rētas.

Visbeidzot, Bertrāns Šmajū aicina klausītāju iegremdēties Keidža kompelskajās sonoritātēs, it kā klausītāju galvas burtiski lūkotos iekšā klavierēs.