Atgriežamies pie pianista Pāvela Koļesņikova 2022. gada rudenī firmā Hyperion klajā nākušā albuma ar franču komponista Reinaldo Hāna klavierpoēmu izlasi un valšiem, ko Pāvels Koļesņikovs atklājis, meklējot t.s. galveno skaņdarbu koncertprogrammai kopā ar latviešu vijolnieci Elīu Bukšu, atrodot to Reinaldo Hāna daiļradē un iedegoties ziņkārē ne vien par abu uzieto Vijolsonāti, bet arī par Reinaldo Hāna līdz šim pianistam nezināmajām klaviermūzikas pērlēm.

"Ir kaut kas nomierinošs tajā, cik niansēti Hāns darbojas ar emociju pavērsieniem. Viņa pieejā nav ne miņas no muzikālās arhitektonikas dominances, bet viens vienīgs mīļums, turklāt – intensīvs," stāstot par Reinaldo Hāna mūzikas valodu, sajūtās dalās Pāvels Koļesņikovs. "Šajās šūpās starp skaidrību, eleganci un izteiksmes brīvību es saredzu kaut ko apburošu," saka pianists, oponējot Reinaldo Hāna jaunākajā biogrāfiskajā izdevumā (2021.gads, autors Philippe Blay) lasītajām komponista laikabiedru visai nesaudzīgajām atsauksmēm par Hāna mūziku, ka tā esot "vistukšākā, visblāvākā mūzika, kas sakomponēta pēdējo 150 gadu laikā". "Vai mūsdienās mēs tendenciozi nemēdzam delikātumu jaukt ar naivumu?" retoriski jautā pianists. "Ja mēs to uztveram kā tīrības un rimtuma zīmi, tad – jā, tas ir apbrīnojami, kā viņam izdevās saglabāt šīs īpašības savā mūzikā, par spīti šausmām, kas pasauli tricināja pagājušās tīkstošgades mijā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Tomēr jāpiebilst, ka skaņdarbus, kas veido šī albuma mugurkaulu, Reinaldo Hāns sacerēja nedaudz agrāk, ne tik nomācošā un satraucošā laikā kā abi pasaules kari un revolūcijas. Un droši vien tieši šī iemesla dēļ es šai mūzikai pieķēros, kad sākās pandēmija. Un šī mūzika toreiz kļuva par manu glābšanas riņķi," neslēpj Pāvels Koļesņikovs.

Vērtējot jauno albumu ar maksimālo zveigznīšu skaitu, autoritatīvā izdevuma The Guardian recenzente Ērika Džeila raksta, ka "Koļesņikova pirkstos Reinaldo Hāna smalkās klavieru miniatūras kļūst par klusiem, sapņainiem šedevriem". Kritiķe šeit atgādina, ka Reinaldo Hāns piedzima Karakasā, uzauga Parīzē, 19. / 20. gs. mijā viņš iekļuvis vadošajās Francijas mākslas aprindās un kļuvis par slavenā franču rakstnieka Marsela Prusta favorītu. "Klausīties poēmas no krājuma "Apmaldījusies lakstīgala" ir gluži kā pārlapot muzikālu pasaku grāmatu. Mēs tiekam ievesti sapņu pasaulē, kur skaņu krāsas ir tīras, dzidras, taču saskaroties izplūst, gluži kā akvarelī. Pianista tonis ir intīms, jūs ieklausāties šajos stāstos un dažubrīd sāk šķist, ka jūs tos dzirdat nevis atskaņotāja austiņās, bet tie dzīvo jūsu galvā! Šī sajūta ir mazliet satraucoša, taču absolūti valdzinoša," par jauno albumu raksta The Guardian.

"Ja jūs meklējat nepazīstamu mūziku," raksta kāds albuma klausītājs, "iegādājoties šo tvartu jūs nebūsit vīlies. Iespējams, daži  šo varētu uzskatīt par salonmūziku vai "vieglām uzkodām", jo Hāns nesekoja sava laika stilu tendencēm, Stravinska ritmiem vai Šēnbergiskai atonalitātei, taču esmu pārliecināts, ka albums ir klausīšanās vērts." Kāds cits klausītājs to novērtē kā interesantu papildinājumu ikvienai fonotēkai, bet All music kritiķis pēc salīdzinājuma ar pianista Ērla Vailda senākos laikos ieskaņoto Reinaldo Hāna klaviermūziku secina, ka Koļesņikova tempi "sliecas uz lēnāku pusi" un "viņa pieeja šiem skaņdarbiem, visticamāk, raisīs diskusijas, taču šis tvarts ir kā labs Hāna klaviermūzikas momentuzņēmums, kas parāda komponista vietu visas franču skolas kontekstā".