"Klasikā" iepazīstinām ar albumu, kas mūsu rīcībā nonācis pavisam nesen, un tas ir pasaulē dāsnākās klavierbalvas – 2012. gada Starptautiskā Honenas pianistu konkursa laureāta un sensācijas Pāvela Koļesņikova jaunākais albums ar franču komponista Reinaldo Hāna klaviermūziku – poēmām un valšiem.

Albums klajā nācis 2022. gada nogalē, firmā Hyperion, guvis izcilas atsauksmes starptautiskajā mūzikas presē, un vairums kritiķu un klausītāju, uzsverot to, ka "Reinaldo Hāna smalkās klavieru miniatūras Koļesņikova pirkstos kļūst par klusiem un sapņainiem šedevriem", šo novērtējuši ar maksimālo zvaigznīšu skaitu: piecām zvaigznītēm no piecām.

Stāstot par mūzikas izvēli šim albumam, Pāvels saka: "Iedomājieties augstas klases šefpavāru ar mazliet trakām acīm un zem baltās cepures paslēptu izpūrušo matu ērkuli, kurš ir burtiski apsēsts ar kādu garšvielu, bez kuras nevar iedomāties savu ekskluzīvo zivju ēdienu.

Viņš domā par to aizmigdams, domā mostoties, domā nepārtraukti, taču… nespēj uztaustīt, kas ir tā brīnumzālīte, kas ēdienam piešķirs vajadzīgo garšas niansi, bet ēdiena baudītājā iedegs ilgoto garšas baudas eiforiju. Šefpavārs meklē šo zālīti dārzos, ceļmalās un krūmājos, vairīdamies no dadžu asajām pogaļām, atbaidošajiem leoparda gliemežiem, ignorējot sarkanās liliju vaboles kodienu, līdz meklēto atrod!

Ar šādu pārbaudījumu saskaras arī mūziķi, veidojot savas koncertprogrammas." Par piemēru Pāvels min reizi, kad kopā ar ilggadējo sadarbības partneri, latviešu vijolnieci Elīnu Bukšu, strādājot pie jaunas koncertprogrammas, abi atskārtuši, ka viss ir, taču trūkst paša galvenā programmas akcenta. Kas tas varētu būt? "Mums padomā bija kaut kas ļoti specifisks," atceras Pāvels. "Meklējām, meklējām, taču nesekmīgi. Vai tas, ko mēs bijām iedomājušies, maz vispār pastāv?

Kopā ar Elīnu prātā skicējām melodiskās līnijas, kaut ko pie sevis dungojām. Meklējumos bijām nomocījušies tiktāl, ka bijām gatavi šo programmas galveno darbu sakomponēt gandrīz vai paši. Un tad mums atklājās Reinaldo Hāna vārds! Kā pēkšņa atklāsme. Tas bija tas, ko mēs visu laiku meklējām.

Mūsu nojausma apstiprinājās: Hāns patiešām bija sakomponējis arī Vijolsonāti, kas atbilda visiem mūsu nodomiem un cerībām. Tas bija sākums aktīvai  interesei par Reinaldo Hāna daiļradi, kas man atklāja neticami daudz viņa klaviermūzikas. Un šajā gadījumā šis bieži lietotais vārds "neticami" visprecīzāk izsaka sajūtu, kas pārņēma mani, sastopoties ar Reinaldo Hāna klaviermūziku."

Pēc analoģijas ar Lūisa Kerola daiļrades cienītājiem – šī ir kā ieiešana Hāna "Brīnumzemē" pa ļoti mazām durtiņām, kas liek ne vien mazām meitenēm raudāt aiz aizkustinājuma, bet šādas sajūtas piedzīvot arī pianistiem.

Šo mūziku Pāvels Koļesņoikovs ieskaņojisuz Yamaha firmas klavierēm, lai radītu savā ziņā pūderētu, vecmodīgu skaņu, kas piedienētu šīm, kā teic pianists, Hāna anahroniskajām miniatūrām, kurās Pāvels Koļesņikovs saskata līdzību ar franču gleznotāja Antuāna Vato "Koķetēm". Un tomēr, viņš paskaidro, tas nedrīkstētu izklausīties pēc kiča. Yamaha klavieru skaņas tekstūra nav tik spilgta kā Steinway koncertflīģelim. "Mans lūgums bija uzskaņot klavieres tā, lai maksimāli palielinātu šo taustiņu jūtīgumu ar pie stīgām tuvu novietotiem mikrofoniem. Tas izceļ daudz detaļu, bet jābūt uzmanīgam, lai neizceltu arī šāda izvietojuma vājās puses."

"Ir kaut kas nomierinošs tajā, cik niansēti Hāns darbojas ar emociju pavērsieniem. Viņa pieejā nav ne miņas no muzikālās arhitektonikas dominances, bet viens vienīgs mīļums, turklāt – intensīvs," stāstot par Reinaldo Hāna mūzikas valodu, sajūtās dalās Pāvels Koļesņikovs.

"Šajās šūpās starp skaidrību, eleganci un izteiksmes brīvību es saredzu kaut ko apburošu," saka pianists, oponējot Reinaldo Hāna jaunākajā biogrāfiskajā izdevumā (2021.gads, autors Philippe Blay) lasītajām komponista laikabiedru visai nesaudzīgajām atsauksmēm par Hāna mūziku, ka tā esot "vistukšākā, visblāvākā mūzika, kas sakomponēta pēdējo 150 gadu laikā".

"Vai mūsdienās mēs tendenciozi nemēdzam delikātumu jaukt ar naivumu?" retoriski jautā pianists. "Ja mēs to uztveram kā tīrības un rimtuma zīmi, tad – jā, tas ir apbrīnojami, kā viņam izdevās saglabāt šīs īpašības savā mūzikā, par spīti šausmām, kas pasauli tricināja pagājušās tīkstošgades mijā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Tomēr jāpiebilst, ka skaņdarbus, kas veido šī albuma mugurkaulu, Reinaldo Hāns sacerēja nedaudz agrāk, ne tik nomācošā un satraucošā laikā kā abi pasaules kari un revolūcijas. Un droši vien tieši šī iemesla dēļ es šai mūzikai pieķēros, kad sākās pandēmija. Un šī mūzika toreiz kļuva par manu glābšanas riņķi," neslēpj Pāvels Koļesņikovs.

Vērtējot jauno albumu ar maksimālo zveigznīšu skaitu, autoritatīvā izdevuma The Guardian recenzente Ērika Džeila raksta, ka "Koļesņikova pirkstos Reinaldo Hāna smalkās klavieru miniatūras kļūst par klusiem, sapņainiem šedevriem".

Kritiķe šeit atgādina, ka Reinaldo Hāns piedzima Karakasā, uzauga Parīzē, 19. / 20. gs. mijā viņš iekļuvis vadošajās Francijas mākslas aprindās un kļuvis par slavenā franču rakstnieka Marsela Prusta favorītu. "Klausīties poēmas no krājuma "Apmaldījusies lakstīgala" ir gluži kā pārlapot muzikālu pasaku grāmatu. Mēs tiekam ievesti sapņu pasaulē, kur skaņu krāsas ir tīras, dzidras, taču saskaroties izplūst, gluži kā akvarelī. Pianista tonis ir intīms, jūs ieklausāties šajos stāstos un dažubrīd sāk šķist, ka jūs tos dzirdat nevis atskaņotāja austiņās, bet tie dzīvo jūsu galvā! Šī sajūta ir mazliet satraucoša, taču absolūti valdzinoša," par jauno albumu raksta The Guardian.

"Ja jūs meklējat nepazīstamu mūziku," raksta kāds albuma klausītājs, "iegādājoties šo tvartu jūs nebūsit vīlies. Iespējams, daži  šo varētu uzskatīt par salonmūziku vai "vieglām uzkodām", jo Hāns nesekoja sava laika stilu tendencēm, Stravinska ritmiem vai Šēnbergiskai atonalitātei, taču esmu pārliecināts, ka albums ir klausīšanās vērts." Kāds cits klausītājs to novērtē kā interesantu papildinājumu ikvienai fonotēkai, bet All music kritiķis pēc salīdzinājuma ar pianista Ērla Vailda senākos laikos ieskaņoto Reinaldo Hāna klaviermūziku secina, ka Koļesņikova tempi "sliecas uz lēnāku pusi" un "viņa pieeja šiem skaņdarbiem, visticamāk, raisīs diskusijas, taču šis tvarts ir kā labs Hāna klaviermūzikas momentuzņēmums, kas parāda komponista vietu visas franču skolas kontekstā".