Iepazīstinām ar jaunu albumu „Pastkartes no Itālijas” (Chandos, 2023) ar itāļu komponistu Ennio Morikones, Nino Rotas, Paolo Silvestri un Gato Barbjēri mūziku filmām, kas kļuvusi par klasiku! Šajā albumā neatradīsim avangardisku skatījumu uz labi pazīstamām melodijām, tieši otrādi: - saksofonists Marko Alboneti un orķestris „Romas Sinfonietta” šo mūziku savā jaunākajā albumā uzlūko ar dziļu pietāti, mīlestību un pat apzinātu patinētā slāņa saglabāšanu, atgādinot, ka zelts vienmēr ir un paliek zelts, ik pa laikam tas jāizceļ no pūra lādes, ar to jārotājas, caur to jāpasapņo, jāatgriežas pagātnē, apzinoties, ka atmiņas nekad nenoveco.

Saksofonists Marko Alboneti: „Filmu mūzika ir jauns klasiskās mūzikas žanrs 20. gadsimtā. Tā aizrauj gan klausītāju ausis, gan sirdis, un īpaši divu itāļu komponistu – Nino Rotas un Ennio Morikones - komponētie šedevri iemieso sevī itāļu kultūras identitāti, to atzinusi un iemīļojusi publika visā pasaulē.

Šī albuma filmu melodijas aptver maģisko romantikas, melanholijas, draudzības un vardarbības kombināciju. Notis šajos skaņu celiņos virmo tik kaisli, ka mūzika turpina piesaistīt klausītājus, atdzīvinot šo izcilo itāļu komponistu daiļradi, neatkarīgi no laika un vietas, kur šī mūzika skanētu.

Protams, filmu mūzika ir domāta kā pavadījums ekrāna darbībai. Tomēr spožāko itāļu skaņražu  mūzika ir tik spēcīga un pašpietiekama,  ka šīs melodijas var stāvēt pašas par sevi, pārceļot mūs uz citu laiku un vietu, izraisot atmiņas par pagātnes pieredzi vai iepazīstinot mūs ar jaunām pasaulēm, ko mēs varam uzburt savā iztēlē.  Šis albums ir veltījums itāļu garam, un manam garam, izpaužoties šādā muzikālā ceļojumā.”

Albuma bukletiņā lasām, ka jau kopš pirmsākumiem vairumam filmu ir bijis savs muzikālais pavadījums, kurā mūzikas ritms savā veidā atspoguļoja vai sasaucās ar darbības ritmu filmas kadrā. Pat mēmās filmas netika skatītas klusumā!

Vairumā gadījumu filmām rakstīta mūzika ir galveno varoņu domu atspulgs, fons, kas pavada, fons, kas pastiprina darbību, uzkurina spriedzi un padara filmu emocionāli pilnasinīgu arī ar šo tik svarīgo mūzikas dimensiju.

Tādas vai citādas mūzikas izmantojums kinolentē ir paša režisora vai producenta izšķiršanās. Tāpat kā komponista izvēle. Un nav noteikitu likumu arī komponista darbam pie mūzikas kino. Dažos gadījumos komponisti ilgi pēta filmas sižetu, citos - caurskata nofilmēto materiālu un gūst ierosmi tajā. Tā vai citādi pierādījies, ka filmu mūzikas tapšanā lielu lomu spēlē komponista sadarbība ar režisoru un otrādi. Dažreiz tā izaug no bērnu dienu draudzības, kā, piemēram, filmas „Reiz Amerikā” režisoram Serdžo Leonem ar savu bērnības darbu Ennio Morikoni, kā rezultātā tapusi Morikones mūzika piecām Leones filmām. Bet tikpat labi tā var būt kas līdzīgs mīlestībai no pirmā acu uzmetiena kā Federiko Fellīni, kad viņš pamanīja Nino Rotu: „smieklīgu cilvēciņu, kas nepareizajā vietā gaida tramvaju.” Un drīz vien šis cilvēciņš kļuva par Felīni ideālo komponistu. Sadarbību ar viņu Felīni raksturoja kā absolūtu harmoniju tādā pakāpē, ka Rotam pat nebija nepieciešamības redzēt kadrus no Fellīni filmām, lai komponētu tām mūziku.