Varšavas skaņu ierakstu nams DUX laidis klajā igauņu pianista Mihkela Polla (Poll), Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra un igauņu diriģenta Mihaila Gertsa (Gerts) tvartu ar Sergeja Rahmaņinova (1873–1943) Trešo klavierkoncertu (1909) un Eduarda Tubina (1905–1982) Koncertīno klavierēm un orķestrim (1944).

Sarunā ar Mihkelu Pollu pirmais jautājums — kādēļ likts vienkop Rahmaņinovs un Tubins?

“Paralēle starp Rahmaņinovu un Tubinu būtu tāda, ka Rahmaņinovs Krievijai ir nozīmes ziņā apmēram tas pats, kas Tubins Igaunijai — viens no nozīmīgākajiem simfoniskās mūzikas un klaviermūzikas autoriem. Tubina Koncertīno ir viens no labākajiem igauņu klavierkoncertiem, kādu gan mums nav pārāk daudz. Protams, Rahmaņinovs ir romantisma pārstāvis, Tubins drusku piederīgāks 20. gadsimtam, bet viņiem līdzīgs ir episks izteiksmes veids, simfoniska pieeja žanram. Abu komponistu mūzika jāspēlē pilnasinīgi, un šajā ziņā liekas laba ideja salikt abus līdzās.”

Vai Tubina mūzika tuva arī personiski?

“Jā, protams, bet varbūt tas tādēļ, ka esmu igaunis. Bet ir arī tā, ka,

ja man jautātu, kā aprakstīt igauņu kultūru, zemi, cilvēkus, es teiktu, ka viens no labākajiem veidiem ir klausīties Tubina simfonijas un klavierdarbus — tad jūs sajutīsiet, ko nozīmē būt igaunim. Protams, tas ir mans priekšstats.”

Un ja runājam par literatūru?

“Pirmo laikam nosauktu Antonu Hansenu Tammsāri (Tammsaare) un viņa romānu “Zeme un mīlestība”. Mums ir arī fantastiska dzejniece Beti Alvere (Alver), bet viņas dzeju varētu būt stipri grūti tulkot. Vēl ir tāds rakstnieks un publicists Mihkels Muts (Mutt), viņam ir 68 gadi, un viņš bieži publicējas laikrakstos, raksta esejas par dzīvi kā tādu — tie ir teksti gan par igauņiem, gan par cilvēkiem vispār. Muts ir viens no tiem prātīgajiem cilvēkiem, kas māk saredzēt un izskaidrot dažādas lietas, ko tu sajūti, bet nespēj verbalizēt.”

Atgriežamies pie Tubina Koncertīno — vai tas rakstīts vēl Igaunijā vai jau trimdā?

“Tas ir pirmais darbs, ko Tubins komponē Zviedrijā, un arī pirmatskaņojums notiek Zviedrijā, solists ir Olavs Rots (Root), nozīmīgs igauņu mūziķis, kuram pēc kara bija arī starptautiska karjera kā diriģentam. Tas bija sarežģīts laiks, noteikti arī pašam Tubinam, taču Koncertīno ir daudzējādā ziņā pozitīvs, varbūt Tubins cerēja uz jaunas dzīves sākumu jaunā vietā.

Koncertīno ir diezgan daudz igauniski etnisku motīvu.

Tubins nekad nelieto tiešus citātus, viņš māk dot tautas melodijas krāsu ar sajūtām un harmonisko valodu, un tas uzbur igauniski ziemeļniecisku garu.

Padomju laikos komponistus pat spieda izmantot tautasmūzikas citātus, un tas bieži tika īstenots visai primitīvi, turpretim Tubins pārvaldīja smalkākus paņēmienus.”

Kā veidojās sadarbība ar Mihailu Gertsu?

“Esam pazīstami kādus 15, varbūt pat vēl vairāk gadus, kopā mācījāmies mūzikas vidusskolā, kur viņš studēja klavierspēli, mums pat bija viens un tas pats skolotājs, bet pēc tam Mihails pievērsās diriģēšanai. Kopā esam spēlējuši Grīga Klavierkoncertu, vienu no Mocarta koncertiem. Mihails ir ļoti jauks cilvēks un, protams, stipri talantīgs diriģents, ar viņu lieliski strādāt, esam labi draugi. Man liels prieks, ka izdevās kopīgi veikt šo ierakstu un ka Mihails vispār piekrita to darīt.

Kā iespējams atrast jaunas nianses vispārzināmos skaņdarbos?

“Sarežģīts jautājums. Man liekas, ka atskaņotājmāksliniekam īsteni jāatrod pašam sevi tajā skaņdarbā, kas spēlējams — tev jānotic tam, kā tu spēlē. Pasaulē ir daudz fantastisku Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta ierakstu, ņemsim kaut vai to pašu Klaibernu, Horovicu, Argeriču, un tad ir jautājums, kāpēc arī tev būtu jāspēlē šis koncerts?! Tomēr uzskatu, ka

ikviens, kam ir prasmes un talants, var dot savu jaunu ieguldījumu mūzikā. Ja tev ir sava ideja, sajūta, stāsts par šo mūziku, ir vērts mēģināt. Bet tam jādzimst no tā, kā tu saproti savas attiecības skaņdarbu un komponistu.”

Polla un Gertsa lasījums ir diezgan noteikts, stingrs.

“Tas nav tā īsti apzināti būvēts, sajūta nāk kopā ar skaņdarbu. Varbūt mums ir ziemeļnieku piegājiens. (smaida) Daudz kas — atkal jau — atkarīgs no sajūtas: ja tu darīsi pret to, kā sajūti mūziku, sanāks manierīga spēle un rezultāts būs nepārliecinošs. Ir mūziķi, kas spēlē Rahmaņinovu brīvāk, un ir, kas to dara noteiktāk.

Pats Rahmaņinovs nespēlēja diez ko cukuroti, drīzāk vareni un samērā ātri, un viņš ir liels meistars tāda vienota liela attīstības viļņa būvēšanā. Rahmaņinovu bieži uzskata par saldenas un vienkārši skaistas mūzikas autoru, bet tur ir spēcīgas zemūdens strāvas. Manuprāt, jābūt gan skaistumam, gan spēkpilnībai: ja ne abi šie faktori, no Rahmaņinova patiešām sanāks salonmūzika.”