Albuma Bela Bartok (1881-1945) Sonatas & Rhapsodies for Violin and Piano. Magdalēna Geka, violin & Kishin Nagai, piano (Paraty, 2021) atvēršana ir patiesi svētki, kurus gaidījām jau kopš vijolniece Magdalēna Geka un pianists Kišins Nagai sniedza programmu festivālā „Arēna” Reformātu baznīcā 2022. gada 23. oktobrī.

Kad Parīzē dzīvojošā vijolniece ap Ziemassvētku laiku ieradās Rīgā, tad līdz ar Magdalēnas fantastisko kamermūzikas izvēli "Klasikas" pirmdienas vakara viešņas statusā 26. decembrī, Maruta Rubeze iztaujāja Magdalēnu arī par attiecībām ar Bēlas Bartoka mūziku un albuma tapšanas vēsturi.

Jaunajā tvartā ieskaņota Pirmā sonāte vijolei un klavierēm Sz.75, Pirmā rapsodija Sz.86, Otrā sonāte vijolei un klavierēm Sz.76 un Otrā rapsodija Sz.89.

Žans-Fransuā Bukobza albuma bukletā raksta: "Klausoties Bēlas Bartoka mūziku vijolei, iztēlē uzaust ne vien nostalģiskas atmiņas par ungāru vijolspēles skolas “zelta laikmeta” spožajiem talantiem – Zoltānu Sekeju, Jožefu Sigeti, Imri Valdbaueru, Endri Gertleru un Jelī d’Araņī, bet arī par neskaitāmajiem zemniekiem, kuru lauku darbos sastrādātajās rokās tautiskā
vijole skanēja varbūt neprecīzāk un naivāk, bet toties jo kaislīgāk un patiesāk dziedāja no pašiem sirds dziļumiem.

Bartoka interese par vijoli aizsākās pusaudža gados – studējot gan Požoņas (tagadējās Bratislavas) licejā, gan Budapeštas konservatorijā, viņš saviem skolasbiedriem komponējis vairākus vijoldarbus, tostarp fantāzijas un sonātes, no kuriem vairums gan nav saglabājušies.

Jaunības gados vijoles skaņa viņa daiļradē saistās arī ar neprātīgo mīlestību pret izslavēto vijolnieci Štefi Gejeru, kuras iedvesmots tapis ne vien Bartoka Pirmais vijolkoncerts, bet arī Pirmais stīgu kvartets. Pirmā pasaules kara šausmu pārtrauktā interese par komponēšanu vijolei ar jaunu sparu atdzima, 1920. gadu sākumā Bartokam iepazīstoties ar māsām Adilu un Jelī d’Araņī – divām izcilām ungāru vijolniecēm ar spožu koncertkarjeru. Pirmās un Otrās sonātes tapšanā būtisks impulss skaņradim bija arī jaunatklātā laikabiedru, tostarp Debisī un Šimanovska vijoļmūzika. Abas Bartoka izcilās sonātes vijolei un klavierēm pieder viņa nospriegotākajiem un dramatiskākajiem opusiem, un to emocionāli sabiezināto un tumsnējo noskaņu veicinājuši personiski un profesionāli pārdzīvojumi. Darbi tapuši saspringtā sociālpolitiskā laikā, kad nepelnīti asu nopēlumu no autoritārās Ungārijas valdības funkcionāru un nacionālistu puses guva Bartoka sirdslieta – tautasdziesmu vākšana ungāru, rumāņu, serbu, slovāku un ukraiņu apdzīvotajās teritorijās.

Spiests pārtraukt etnomuzikoloģiskos pētījumus, Bartoks, kurš tolaik bija arī Ferenca Lista Budapeštas Mūzikas akadēmijas mācībspēks, aizrāvās ar modernisma vēsmu izzināšanu un fokusējās uz starptautiskas karjeras veidošanu.

Drīz vien ungāra klavierspēle vētrainus aplausus izpelnījās arī Parīzē, Berlīnē, Londonā un citās metropolēs. Skaņradis iepazinās ar Stravinski, Ravēlu, Šimanovski, Šēnbergu un citiem kolēģiem, kuru jaunradi, gluži kā viņa paša, caurstrāvoja oriģinālas un novatoriskas idejas.(..)

Pie rapsodijām vijolei un klavierēm Bartoks sāka strādāt 1920. gadu nogalē. Tajās viņš tiecās iemiesot Ungārijas un Rumānijas laukos dzirdēto amatiervijolnieku spēli, kuras īpašais skanējums un enerģija viņu tā arī nekad nebeidza pārsteigt un fascinēt. Jo īpaši novatoru saistīja izdomas pilnā ornamentācija un netipiskais frāzējums, brīvo stīgu lietojums un savdabīgā intonēšana, asās disonanses un variāciju daudzveidība. 1928. gadā pabeigtajā Pirmajā rapsodijā Bartoks vēlreiz atgriežas pie pieminētās Lassú un Friss struktūras, šoreiz piedāvājot divus fināla variantus – pirmais opusu noslēdz ar lēnā posma galveno tēmu, otrais – ar ātrā.
Otrās rapsodijas sarežģīto formu veido desmit tematisko materiālu mija, trīs no tiem pieder lēnā Lassú sfērai, bet septiņi – enerģiskajam Friss. Intervāliskā struktūra te atgādina gan romu mūziku, gan tautisko burdonu daudzbalsību, bet deju ritmi un ornamentācija – arī rumāņu un rutēņu tautas mūzikas raksturzīmes. Tādējādi abas rapsodijas vēlreiz spilgti apliecina Bartoka mīlestību pret tautas mūzikas bagātīgo un neizmaļamo daudzveidību.

Vijolniece Magdalēna Geka plaši koncertē visā Eiropā gan kā soliste, gan kamermūziķe, uzstājoties arī tādās ievērojamās vietās kā Londonas Vigmora zāle un Southbank Centre, Parīzes Filharmonija un Minhenes Herkulesa zāle, Verbjē festivāls, Kuhmo kamermūzikas festivāls un “Nantes trakās dienas”.

Viņa ir dedzīga 20. gadsimta mūzikas un laikmetīgās skaņumākslas vēstnese, ko apliecina sadarbība ar tādiem komponistiem kā Pēteris Vasks, Platons Buravickis, Ēriks Tangī, Kamilla Pepina, Santa Bušs un Gabriels Sivaks, un jau vairāk nekā 40 jaundarbu pirmatskaņojumi.

Magdalēna ir daudzu starptautisku konkursu laureāte, divkārt bijusi nominēta arī Lielajai mūzikas balvai – kā “Gada jaunais mākslinieks” (2014) un “Par izcilu interpretāciju” (2020), bet pavisam nesen nominēta trijās kategorijās prestižajai vācu balvai “Opus Klassik”. Kā soliste atskaņojusi tikpat kā visu nozīmīgāko vijoļmūzikas repertuāru ar dažādiem orķestriem Francijā, Vācijā, Ukrainā un Latvijā. Kopš 2022. gada viņa
ir izcilā franču stīgu kvarteta Akilone pirmā vijole, tāpat viņa spēlē Trio Carmine un regulāri sadarbojas ar pianisti Ivetu Cālīti.
Geka Parīzes konservatorijā saņēmusi maģistra grādu vijoles un kameransambļa specialitātē, turpat un Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā ieguvusi arī prestižo “Mākslinieka diplomu”. Patlaban ir vienīgā izvēlētā kandidāte, kas papildinās īpašā orķestra koncertmeistaru studiju programmā, ko piedāvā Lionas konservatorija sadarbībā ar Overņas Nacionālo orķestri. Starp viņas mentoriem ir stīgu kvarteti Ebène un Artemis, Svetlins Rusevs, Marks Danels, Volfgangs Maršners, Ajako Tanaka, Filips Grafāns u. c. Geka spēlē izcilu Alessandro Galjāno 1734. gadā darinātu instrumentu, ko viņai laipni aizdevis fonds Anima Music.


Tokijā dzimušais japāņu pianists Kišins Nagai (Kishin Nagai) klavierspēlei pievērsies četru gadu vecumā. Absolvējis Tokijas Mākslas universitāti, kur papildinājies pie Hiroši Nagao, viņš studijas turpinājis Parīzes konservatorijā, kur ieguvis trīs bakalaura grādus, absolvējot klavieru, kamermūzikas un klavierpavadījuma klases, kā arī trīs maģistra grādus – klavieru, vokālmākslas pavadījuma un klavierpavadījuma specialitātes, un turpina maģistra studijas kamermūzikas klasē. Kopš 2018. gada pianists ir Ensemble Rayuela mūziķis un kopš 2019. gada koncertē kopā ar vijolnieci Magdalēnu Geku, duetam plūcot arī laurus vairākos konkursos, tostarp iegūstot Pro Musicis 2021 un Académie des Beaux-Arts balvas, kā arī esot Londonas Parkhouse Award 2021 finālistam. Viņš koncertējis vairākos festivālos, toskait Francijas Les Nuits d’été de Mâcon, Festival International de Piano de La Roque d’Anthéron, Spānijas Pamplona Acción Musical un Francijas Radio tiešraides programmā Générations France Musique, un kā solists un kamermūziķis uzstājies arī tādās prestižās zālēs kā Parīzes Salle Cortot, Tokijas Metropoles teātra zālē, Londonas Vigmora zālē. Kā solists sadarbojies ar Parīzes konservatorijas orķestri un Tokijas Jauno Pilsētas orķestri.