Veram vaļā pagājušajā gadā Nacionālās ierakstu kompānijas SKANI sarūpēto, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" skaņu režisora Jāņa Straumes vadībā ieskaņoto albumu "Maija Einfelde. Sonātes vijolei".

To ierakstījušas divas jaunas un dziļdomīgas mūziķes - vijolniece Magdalēna Geka un pianiste Iveta Cālīte, un tajā iekļautas komponistes četras sonātes - trīs vijolei un klavierēm, un viena - vijolei solo.

Lūk, ko ievadā raksta abas mūziķes, kuras daudzviet Eiropā zina kā darbīgas kamermūziķes: "Tieši Maija Einfelde ir veikusi visnozīmīgāko un apjomīgāko pienesumu latviešu vijolsonātes žanram. Caur šiem četriem tik atšķirīgajiem cikliem nemainīgi vijas gan Einfeldei raksturīgā liriskā traģika, gan ilgas pēc gaišuma un viegluma. Strādājot pie šī tvarta, mums bija īpaši nozīmīgi sasaistīt katru sonāti ar komponistes skaudro dzīvesstāstu. Ļoti ceram, ka šī tiešā un patiesā mūzika pelnīti izskanēs arvien plašāk."

Komentārus, savītus ar sarunu citātiem ar pašu Maiju Einfeldi, albumam rakstījis Orests Silabriedis. Te skices, kas veltītas tieši šīm sonātēm, jo, kā zināms, Maijas Einfeldes darbu sarakstā ir simfonija, simfoniskas miniatūras, Koncerts altam, opusi balsij, korim un orķestrim, vokālā un instrumentālā kamermūzika, virkne kordarbu, mūzika ērģelēm.

Par mūziku vijolei viņa saka tā: Tēvam bija kaut kāda vijole, nekāda sevišķi labā, atceros, ka mēs kaut ko tur čīgājām. Vijole bija vienīgais, ko mamma saglāba no kara laikā nodegušās Valmieras darbnīcas. Pati vijoli tā īsti neapguvu, bet es jau nevienu instrumentu tā īsti neesmu iemācījusies spēlēt. Ja mūziku sāk mācīties trīspadsmit gadu vecumā un pirms tam stiepti maisi un slauktas govis, pianists īsti nevar iznākt. Mediņskolā gan trešo kursu pabeidzu klavierklasē, tomēr motorikas pietrūka.

Orests turpina: "Bet stīginstrumenti Maijai vienmēr patikuši. Komponējot Maija izdzied katru balsi gan kordziesmā, gan vokālajā ciklā, gan arī instrumentālajā mūzikā. Tiesa, vijolsonātēs vijole ne tikai dzied, bet arī visu ko citu dara. Vijolsonātes ideāls Maijai Einfeldei ir viņas mīļā Bartoka Otrā sonāte, arī Sonāte vijolei solo, ko Maija uzskata par nesasniedzamu augstumu. Maija Einfelde lielākoties komponē konkrētiem mūziķiem. Pirmā sonāte rakstīta Indulim un Ilgai Sūnām. Otrā un Trešā, kā arī Sonāte vijolei solo — vijolniekam Jānim Bulavam." Autore saka: Es viņu vienkārši apbrīnoju, kā viņš izjūt mūziku, kā viņš saprot mūziku un cik viņš kā cilvēks ir atsaucīgs un nesaudzīgs, varēja pateikt acīs visu ko, ja likās, ka kaut kas nav kārtībā, un es uz viņu neapvainojos. Fenomenāls vijolnieks, īsts mūzikas bruņinieks.

Orests turpina: "Uzmanīgs klausītājs samanīs Maijas Einfeldes labpatiku palaikam (piemēram, Otrās sonātes pirmajā daļā) likt mūzikā sava uzvārdu monogrammu: E-F-E-D-E jeb mi-fa-mi-re-mi. Dažviet manāmo intonatīvo līdzību ar Mesiāna mūziku komponiste ne apstiprina, ne noliedz. Otrajā sonātē esot tautasdziesmas "Ej, saulīte, drīz pie Dieva" motīvs. Einfelde saka — vairs neatceros. Toties atzīst iespējamās Jāņa Ivanova vokalīžu atblāzmas.

Pirmās sonātes (1980) veltījuma adresāts ir leģendārais, daudzu mīlētais Mediņskolas mūzikas teorijas pasniedzējs Jānis Līcītis. Maija Einfelde atceras: Pirms tam biju mācījusies Limbažos un Cēsīs, kultūras bagāžas nekādas. Un tad Jānis Līcītis tā viegli zobgalīgi, nebakstot ar pirkstu, gan iemācīja mūziku, gan garāmejot apbružāja arī citās lietās, viņš vispār bija zinošs cilvēks, fiziku labi zināja, matemātiku, viņš vienkārši lika mums domāt. Skolotāja etalons. Savureiz Līcītis gan varēja saskaisties, kad nebijām samācījušies. Kad viņš bija noskaities, grozīja bārdu uz vienu pusi, un, kad apmierināts, tad uz otru pusi.

1981. gada vasarā ar Induļa Sūnas padomiem komponiste veido sonātes pašreizējo redakciju: Uztaisīju komplicētāku, lai vijolniekam būtu ko spēlēt. Pēdējā daļā sacerēju vienu gabaliņu turp, man vairs nebija spēka neko izdomāt, un tad noti pakaļ notij atrakstīju atpakaļ, kā Hindemits to darīja savā operā “Turp un atpakaļ”. Tas ir tas ātrais gabaliņš beigās jeb Tokāta. Iespējams, tolaik iztēlojos, kā pa kapiem vējš lapas pūš. Te mans mūžīgais paraugs ir Šopēna sibemolminora sonātes fināls, ātras mūzikas etalons, ģeniāls.

Tālāk Orests: "Jaunās versijas pirmatskaņojums notiek 1981. gada 15. decembrī JVLMA Lielajā zālē, spēlē Indulis un Ilga Sūnas. Pirmā sonāte aizrauj ar Bartoka garā skanošiem picikati, ļoti skaistu kantilēnu jeb dziedājumu, kāpieniem un atplūdiem. Tokātā, kas aizņem pusotru minūti no gandrīz divpadsmit, vijole vairs neskan kā vijole: flažoletos komponiste prasa vijolniekam maksimāli augstāko iespējamo skaņu."

Par Otro sonāti Oresta Silabrieža sagatavotajā priekšvārdā lasām: "Kad Maijai Einfeldei saku, ka Otro sonāti uztveru kā vienu kopumu, ne cikla trīs daļas, komponiste vispārina: Neesmu no tiem autoriem, kas visu iepriekš galvā izplāno un saskaitļo. Es mokos ar sākumu un nezinu, kā pabeigšu. Nāk prātā Onegēra teiciens — komponists līdzinās celtniekam, kas liek kāpnes debesīs un nezina, vai uzkāps vai nogāzīsies ar visām kāpnēm zemē. Arī rakstnieki mēdz teikt, ka nezina, ko varoņi darīs grāmatas tapšanas laikā.

Orests turpina: "Otrajai sonātei ir aizmetnis literatūrā. 1985. gada agrā pavasarī komponiste kopā ar aktrisi Āriju Stūrnieci uzstājas kopdarbā: Maija improvizē, Ārija lasa Knuta Skujenieka dzeju un Aleksandra Čaka stāstus. Viens no stāstiem — Kļavas lapa— iedvesmo Maiju tā, ka improvizācijai uzmestās skices pārtop par sonāti. Skaņdarba sākumam atbilst stāsta sākums: Pasaulei bija atrauti vaļā visi logi, un vējš joņoja cauri vaļējai telpai, visu plivinādams un raustīdams līdz. 31.lielā nama sētā vējš iekrita vecajā kļavā kā ārprātīgs kaķis. Rāva, plēsa lapas uz visām pusēm, tad, nejēdzīgi kaukdams, ielēca telpā un pazuda, atstādams aiz sevis drebošu gaisu, saulē vizmojošas puķes un nemieru. Sonātes pirmais akords — kā vaļā atrauts logs.

Tālāk seko traģiskā stāsta par mazu zēnu atbalsota mūzika. …

Sonātes otrā daļa ir menuets — Maijas daiļradē vienīgais žanra paraugs… Un katras daļas noslēgumā dvēseļu pulkstenis — tik-tak…

Arī par Trešo sonāti lasām Oresta apcerējumā: "Jānis Bulavs bilst, ka Trešajā sonātē ir Einfeldei neraksturīgi daudz konstruktīvisma un prāts valda pār jūtām: Sonāte rakstīta ļoti statiski, tādēļ it kā vienkāršā faktūrā atskaņotājiem jāatrod kas tāds, kas tur varbūt nemaz nav. Maija iebilst: Man liekas, ka tā mūzika ir pat par daudz emocionāla. 90. gadu sākumā paredzētais pirmatskaņojums nenotiek, toties saglabājusies komponistes anotācija: Viendaļīgo Sonāti veido kontrastējošas epizodes. Mūsu saplosītās šodienas iespaidi, domas par rītdienu, cerība, neziņa… Otrās redakcijas (nu jau divdaļīgā) veidolā Trešā sonāte pirmoreiz izskan 1996.gada 7.februārī Vāgnera zālē, spēlē Jānis Bulavs un Aldis Liepiņš. Kāds teica, ka mazliet esot uz Šostakoviča Alta sonātes pusi, bet es tur manu kaut ko no cikla Krāsas, konkrēti no Zilās, pati no sevis drusku nozagu. Bez izvērstāka komentāra — šajā mūzikā ir Latvijas 90. gadu esence, ar ko varēs identificēties daudzi. Personiskā, sociālā, politiskā, mentālā, abstraktā vai konkrētā veidā. Katrs ar savām atmiņām un savu tālāk dzīvošanu.

Ceturtā ir Sonāte vijolei solo. Orests: "Stāsts par to, kāpēc jāraksta mūzika vienai pašai vijolei, ir vienkāršs un lietišķs. Kad Maija Einfelde sāk strādāt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kolektīvs nolemj, ka jaunatnākušajai pasniedzējai jāuzrīko neliels autorkoncerts. Izrādījās, ka nekā prātīga, ko rādīt, nav. Tad nu dažu stundu laikā uzrakstīju Jānim Bulavam vienu tādu gabaliņu ar dubultnotīm. Pēc atskaņojuma Bulavs jautā — vai nevari uzrakstīt sonāti? Pierakstīju tam gabaliņam priekšā vēl divas daļas. Bet sonātes aizmetnis bija patlabanējā trešā daļa. Baibas Jaunslavietes un kolēģu pētījumā par Maijas Einfeldes dzīvi un daiļradi teikts, ka 90. gadi ir vienīgais laikposms komponistes dzīvē, kad instrumentālā mūzika opusu skaita ziņā tapusi mazāk, nekā kormūzika. Sonātes pirmatskaņojums notiek 1997.gada 23.martā Vāgnera zālē. Komponistes dotajā anotācijā teikts: Cilvēks lielajā gadu mijā. Aiz muguras zaudētas ilūzijas. Priekšā jaunas cerības un vientulība. 2021. gadā Maija Einfelde atzīst, ka jau pasen izslēgusi šo sonāti "no saviem apkampieniem": Nedabūju izstrādāt, kā būtu gribējusi, bet nav enerģijas atgriezties pie tās.

Sonātes finālā parādās apzīmējums Mesto — un tas dod vēlamās noskaņas norādi. Skumji, melanholiski ... Mēs piedzimstam un pēc tam katru dienu mazliet mirstam, saka Maija Einfelde.