Dzimusi Lietuvā, uzaugusi un izglītojusies Latvijā, studējusi Vācijā un jau desmit gadu Anglijā dzīvo latviešu pianiste, kuras dzimtā valoda ir krievu – Olga Jegunova.

No Pāvula Jurjāna un Emīla Dārziņa mūzikas skolām ceļš veda uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, tad uz mūzikas augstskolām Hamburgā, Londonā un Mančestrā. Panākumu sarakstā ir uzvaras starptautiskos konkursos un dalība prestižos festivālos, sadarbība ar dažādiem orķestriem. Plašs ir Olgas draugu loks kamermūzikā, un pērngad iznācis arī pirmais soloalbums „Poētiskās klaviersonātes” ar L. Van Bēthovena, F. Šopēna un B. Bartoka klaviersonātēm.  

2015. gada vasara Olgas Jegunovas dzīvē ienesa pavisam negaidītu pavērsienu - vadošais klasiskās mūzikas interneta televīzijas kanāls MEDICI.TV uzaicināja mūziķi kļūt par vienu no četriem Starptautiskā P. Čaikovska atskaņotājmākslinieku konkursa norises tiešraižu vadītājiem. Olgas debija mūzikas žurnālistikā bija ārkārtīgi veiksmīga, un aicinājumi gan stāstīt, gan rakstīt par mūziku sekoja viens otram.

Šoreiz klausāmies gan sarunu ar Olgu, gan ieskaņojumus no jaunā albuma - L. van Bēthovena Sonāti klavierēm Domažorā op. 53 ("Aurora"), F. Šopēna Otro sonāti klavierēm sibemolminorā op. 35 un B. Bartoka Sonāti klavierēm Sz. 80.

Vaicāta, kā tapa šis albums, jaunā māksliniece neslēpj: "Tas bija ļoti sarežģīts process.

Daudzi cilvēki strādāja pie tā un pirmkārt jau pie manis. Viņi teica - ir pienācis laiks to ieskaņot! Man joprojām šķiet, ka tur vēl būtu bijis tik daudz darba!

Esmu izvēlējusies Bēthovena, Šopēna un Bartoka sonātes - tas ir pamatu pamats. Taču man vienmēr šķiet, ka interpretācija vēl nav gatava, ka vēl jāmācās un jāstrādā. Bet Londonā mana skolotāja arguments bija - tā ir tava vizītkarte. Tev ir jāpiedāvā kaut kas, ko tu jau proti. Jā, varbūt tiešām tur kaut kas vēl nav izdevies, bet vienalga - kaut ko jau esi apguvusi un iemācījusies."

Pianiste arī atklāj: "Šīs sonātes ir arī diezgan autobiogrāfiskas - pie Bēthovena sonātes strādājām kopā ar profesoru Sergeju Osokinu, kad vēl mācījos Rīgā, Šopēna sonāte ir mans Hamburgas studiju periods, bet Bartoks - Londonas studiju laiks."

Tāpat Olga stāsta, ka diska tapšana bijis nudien sarežģīts process - gan tapšanas, gan ieraksta, gan apstrādes kontekstā. "Perfekcija nav vajadzīga, bet tā tur tomēr ir... Es neesmu šo albumu pati dzirdējusi, un pat negribu klausīties - jo man ir bail... Tas ir iznācis, zinu, ka cilvēki to klausās, bet zinu arī to, ka tur, tur un tur varēju izdarīt labāk."

Tiesa gan, kritikas ir visai labas. "Jā, man ir milzīgs prieks par Gramophone atsauksmi, bet ir dažādas kritikas - tās lasu, klausos un mācos tālāk."