Veram vaļā jaunu albumu, kas gan nav kā tikko no krāsns izvilkts māla pods, bet mūsu ēterā vēl nav skanējis un, iespējams, Latvijā atrodams tikai kādos trijos oriģināleksemplāros. Pagaidām. Tas ir mūsu publikas ļoti iemīļotā Sanktpēterburgas pianista Antona Ļahovska jaunākais solo albums, kas klajā nācis pirms gada.

Tajā – Fransuā Kuperēna skaņdarbu apkopojums paša komponista izveidotajā t.s. trīspadsmitajā pasūtījumā vai krājumā. Šeit dzirdamas gan trausli "Dīgstošās lilijas" un "Niedres", gan svīta "Franču nerātnības jeb Domino" un citas, kopā - 16 miniatūras pērlītes.

Albumā tām seko Modesta Musorgska klavierdarbu cikls "Izstādes gleznas", Mihaila Gļinkas romances "Cīrulis" klavieru transkripcija un Sergeja Rahmaņinova Prelūdija soldiēzminorā.

Pazīstot Antona Ļahovska ne pārāk vēlīgo attieksmi pret studijas ierakstiem, viņa albums Piano Extremes jeb "Klavieru galējības" daudziem varēja nākt kā pārsteigums un gandrīz vai savu uzskatu noliegums. Tāpēc šovasar, gaidot Antonu uz Rīgas festivālu, "Klasika" izmantoja  iespēju un jautāja pianistam par negaidīto izšķiršanos – jaunu studijas albumu. Viņa viedokli dzirdēsim telefonsarunā.