"Klasikā" pirmoreiz veram albumu Paganini by Arrangement, 24 Caprices op.1 Orchestrated by Myroslav Skoryk. Lviv International Symphony Orchestra, Alexander Zemtsov (Toccata Classics, 2018).

Itāļu vijolvirtuoza un komponista Nikolo Paganīni (1782-1840) 24 kaprīzes vijolei solo op. 1, kas tapa 15 gadu laikā, un jo īpaši Kaprīze Nr. 24 laminorā ir kļuvusi par vienu no visbiežāk izmantotajām tēmām variācijās, aranžējumos, transkripcijās un fantāzijās, kā arī šajā paraugā – Miroslava Skorika orķestrācijās, kas  radītas laikā no 1985. līdz pat 2005. gadam.

Ukraiņu ievērojamais komponists, pedagogs un diriģents Miroslavs Skoriks nāca pasaulē 1938. gadā Ļvivā, plaši izglītotu un inteliģentu vecāku ģimenē, viens no viņa vectēviem bija ievērojams etnogrāfs, bet vecāsmātes māsa visā pasaulē slavena operdziedone Solomija Krušeļņicka, kura arī pirmā pamanīja Miroslava muzikālās dotības. Pašas Solomijas liktenis bija dramatisks: kad viņa ieradās no ārzemēm Rietumukrainā, lai apciemotu māsas, 1939. gadā, sākoties karam, viņai tika liegts nokļūt atpakaļ Itālijā, kā arī pārdot tur piederošos īpašumus pret „ drošības garantiju sev un tuvākajiem ģimenes locekļiem”. Solījums turēts netika, un 1947.gadā Skoriku ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Miroslavam šajos Sibīrijas gados laimējās atrast klavieru un vijolspēles skolotājus – gan Rahmaņinova skolniece Valentīna Kantorova, gan Volodimirs Panasjuks bija politieslodzītie. Turpmākais ceļš mūzikā pēc atgriešanās Ukrainā 1955.gadā nebija gluds.

Bez iespējām iestāties kādā no instrumentu vai – kā tika cerēts visvairāk – kompozīcijas klasēm, Skoriks studēja muzikoloģiju, paralēli ņemot privātstundas kompozīcijā, taču neveiksmīgi – viņa muzikālo talantu noliedza, kompozīcijas kā pārlieku disonantas kritizēja.

Skoriks nepadevās, kompromisiem neļāvās, līdz tomēr tika līdz pakāpienam, kas aizveda uz Maskavas konservatoriju un doktorantūru Dmitrija Kabaļevska klasē. 1963. gadā jau kā mūzikas teorijas un kompozīcijas profesors Skoriks atgriezās Ukrainā, vispirms Ļvivā, pēc tam arī Kijivā darbojās gan augstākajās mācību iestādēs, gan Kijivas Nacionālajā operā un Ukrainas Komponistu savienībā. Miroslava Skorika mūžs noslēdzās 2020. gada jūnijā. Tobrīd vēl nenojaušot, ka viņa populārā „Melodija” pāris gadu vēlāk kļūs par solidaritātes zīmi visā pasaulē.

M. Skoriks savu veikumu dēvē par transkripcijām lielam simfoniskam orķestrim, ar mērķi izbaudīt šajās kaprīzēs ieslēpto harmonisko bagātību.

Kā albuma bukletā atzīmējusi Ļubova Kijanovska, „Skoriks šo romantisma laikmeta opusu drosmīgi ietērpj laikmetīgā skaņu pasaules drānās, papildinot tradicionālo simfoniskā orķestra partitūru ar veselu virkni eksotisku instrumentu – tādu, kā bandžo, fleksatons, govju zvans… laikmetīgu pielietojumu atrodot arī tradicionālajiem sitaminstrumentiem. Paganīni mūzikas aprises tiek paplašinātas, nepazaudējot nevienu noti no oriģinālā skaņuteksta. Skoriks ņēmis vērā arī to, ka pats Paganīni nereti  vijolspēlē atveidojis citu, īpaši jau itāļu tautas instrumentu tembrus un spēles paņēmienus”.  Vairākas no šīm kaprīzēm pazīstamas ar piedēvētiem nosaukumiem: Kaprīze No.1 Mimažorā L’arpeggio ir sava veida cikla uvertīra, sestajai solminorā  segvārds „Trilleris”, devītajai Mimažorā -  „Medības”, Kaprīze No.13 - mefistofeliski saukta „Velna smiekli” No.17 Mibemolmažorā – „Medības”, No.21  Lamažora kaprīzei pats Paganīni devis mīlas pilno apzīmējumu Amoroso, un kulminācija, protams, tiek sasniegta Kaprīzē No. 24 laminorā, kur tēma tiek izvērsta 11 variācijās un krāšņā finālā.

Paganīni 24 kaprīzes  M. Skorika orķestrācijā piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu Berlīnē 2005. gadā, pie Čaikovska Ukrainas Nacionālās Mūzikas akadēmijas studentu orķestra pults bija Romans Kofmans, kā arī tajā pat gadā Ukrainā, Čaikovska 165. dzimšanas dienai veltītā koncertā.

2011. gadā horeogrāfs Viktors Ļitvinovs Ukrainas Nacionālajā operas un baleta teātrī Kijivā iestudēja šajās transkripcijās balstītu baletu „Kaprīzes”, bet tas, ko šovakar pirmoreiz klausāmies Klasikā, ir pasaules pirmieskaņojums, ko veicis Ļvivas Starptautiskais simfoniskais orķestris Aleksandera Zemcova vadībā. 1978. gadā dzimušais diriģents ir arī lielisks altists, mācībspēks gan Londonas un Vīnes, gan Lozannas un Ķelnes mūzikas augstskolās, un šī ir viņa debija ierakstu kompānijā Toccata Classics diriģenta ampluā kopā ar 1998. gadā dibināto INSO Lviv – jeb International National Symphony Orchestra Lviv, kas muzicē plašā stilistiskā un darbojas plašā ģeogrāfiskā spektrā.