Tikko klajā nācis Jēkaba Jančevska kormūzikas autoralbums Aeternum, ko ieskaņojis Rīgas Doma kora skolas jauktais koris diriģenta Jurģa Cābuļa vadībā. Nu šo jaunumu klausāmies "Klasikā"!

Lai gūtu plašāku ieskatu albuma tapšanas procesā un uzzinātu, kādu vēstījumu nes katra kordziesma, uz sarunu aicināts diriģents Jurģis Cābulis. Ik pa brīdim šķirstām arī Oresta Silabrieža rakstīto bukletu jauniznākušajam albumam.

***

Komponists Jēkabs Jančevskis un diriģents Jurģis Cābulis mācījušies vienā klasē Rīgas Doma kora skolā un līdz 2012. gadam dziedājuši Rīgas Doma kora skolas jauktajā korī.

Jurģis: “Skolā mēs ar Jēkabu uzreiz atradām kopīgu valodu un joprojām sarunājamies tajā.”

Arī tad, kad var atļauties visu dienu pavadīt auto, kaut kur bezmērķīgi braukājot, nejauši ieklīstot kādā mikrorajona sektantu baznīcā, pastaigājoties pa krāmu tirgu vai izpētot kādu vēl neatklātu ēdamvietu (ēdienam ir spēks!).

Lūk, arī paša Jēkaba Jančevska paustais par darbiem, kas iekļauti šajā albumā...

Skaņdarbu "Bēgums" pasūtināja Valsts akadēmiskais koris “Latvija” kordziesmu programmai “Dzintara ceļš”, kurā 12 starptautiski atzītu dažādu zemju dzejnieku pantos un 12 latviešu komponistu partitūrās bija runa par vēsturisko dzintara ceļu. Šo darbu rakstot, mēģināju iedziļināties poļu valodā, fonētiski preparējot katru no lakoniskā dzejoļa vārdiem. Līdztekus darbam ar fonētiskajām krāsām un to simboliskajām līdzībām mūzikā apbrīnoju arī dzintara skaistumu un novērtēju dzintara ceļa vēsturisko nozīmi – pa šo ceļu dzintars no Baltijas jūras krastiem nonāca līdz Romai un baltu tautas, iespējams, pirmoreiz iekļuva rakstos (Plīnijs Vecākais).

Darba "Atsalums" pamatā ir manis paša veidota latviešu tautasdziesmu virkne par meiteni, kas, varas un naudas apmāta, iziet tautās pie bagāta vīra, bet tas, izmantodams savu statusu, pauž savu pārākumu pār meiteni. Stāsta beigās meitene saprot, ka ir kļūdījusies, dodot priekšroku materiālām vērtībām. Noslēgumā viņa teic slavasdziesmu ģimenes un arī plašākas radu kopienas svarīgām tradīcijām un vērtībām. Skaņdarba emocionālais un saturiskais vēstījums cieši saistīts ar pēdējā laikā arvien pieaugošo latviešu aizbraukšanu no Latvijas. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas (1990. gads) migrācijas rezultātā Latvijas iedzīvotāju skaits no aptuveni diviem miljoniem cilvēku samazinājies gandrīz par pusmiljonu. Daudzi aizbrauc, jo vīlušies valsts pārvaldes sistēmā, citi vienkārši dodas labākas dzīves meklējumos un ar savu attieksmi kļūst par latviešu tradicionālo vērtību noliedzējiem. Līdztekus šai tēmai “Atsalumā” runāju arī par mūžseno materiālā jautājuma nozīmīgumu, par mantas un naudas lomu ģimenes veidošanās un cilvēka nākotnei svarīgu jautājumu lemšanā. 2016. gada Stasa Šimkus konkursā Klaipēdā Jurģa Cābuļa vadītais koris “Vēja balss”, nodziedājis “Atsalumu”, saņēma speciālbalvu par labāko savas valsts komponista oriģināldarba atskaņojumu.

Mater amabilis ir lūgšana, ko rakstīju sarežģītā dzīvesposmā, cenšoties nezināmo rītdienu meklēt skaņu pasaulē.

Skaņdarbs Aeternum radīts valsts simtgadei. Pētera Brūvera dzejas lakonisms manā ieskatā ir izcila poēzijas formula jaunradei. Pētera dotie vienpadsmit vārdi paver starp rindām lasāmu kosmiski bezgalīgu plašumu, kas nojauc cilvēka iedomātās laiktelpas robežas. 

Motetes O lux beata pamatā ir vēsturisks notikums 13. gadsimta sākumā – Latvijas pašreizējās teritorijas ziemeļdaļā reiz celtās Beverīnas pils aplenkums, kurā Latvijas pirmiedzīvotāji leti (latgaļi) cīnās ar igauņu uzbrucējiem. To visu aprakstījis katoļu priesteris Latviešu Indriķis dokumentā, ko sauc par “Indriķa hroniku”. Latgaļi tobrīd jau pieņēmuši kristīgo ticību, turpretim igauņi vēl ir “barbari”. Latgaļu priesteris cīņas karstumā uzkāpj uz pils aizsargsienas un, lūdzot Dievu, skandina mūzikas instrumentu, kas netiek nosaukts vārdā. Izdzirdot šī instrumenta skaņu, igauņi pārtrauc cīņu un jautā pēc līksmes iemesla. Latgaļi saka – mēs slavējam Kungu, kas mūs aizstāv. Uz brīdi iestājas klusums, un igauņi sāk miera valodas. Šajā skaņdarbā vēlējos atainot vēsturiskos notikumus, nežēlīgo cīņas garu, bet pašā noslēgumā – mūzikas maģisko spēku un uzvaru pār grēku un vardarbību. 

Opuss When rakstīts 24 balsīm un čellam. Tekstam ņēmu fragmentu no Viljama Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” III cēliena otrās ainas, kur šos skaistos teikumus Romeo prombūtnē saka Džuljeta. Darbs pirmatskaņots 2016. gada aprīlī – tieši 400 gadu pēc Šekspīra nāves. Vēlējos radīt meditāciju un centos maksimāli izstiept laiktelpas robežas, apzināti izvēloties izteikti lēnu tempu un mēģinot panākt bezgalīgas mūžības sajūtu. Darbs ir kā sasaukšanās starp divām dimensijām – laicīgo (koris) un mūžīgo (ansamblis). Čells ir gaismas tilts starp šīm dimensijām. 

Skaņdarbs "Ar zvaigžņu kluso gaismu" veltīts tiem, kas gāja bojā, sabrūkot lielveikalam vienā no Rīgas mikrorajoniem, un bojāgājušo tuviniekiem. Traģēdija notika 2013. gada 21. novembrī, un dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Sapratu, ka man kā komponistam klusēt par šo nelaimi ir neiespējami. Darbs dalās divos posmos, ko savieno latviešu tautas psaltērija kokles balss. Mītiskajā ieskatā kokli gatavo no koka, kurā iemiesojusies aizgājuša cilvēka dvēsele. Ir pētnieki, kas saista kokli ar bedību rituālu.

Skaņdarba The Button pamatā ir dzejas rindas, kurās aprakstīti neiedomājami smagi dzīves brīži, ko piedzīvojis viens no, manuprāt, izcilākajiem latviešu dzejniekiem un domātājiem Knuts Skujenieks. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu 1962. gadā notiesātais dzejnieks Mordovijas koncentrācijas nometnē stingrā režīmā pavadīja septiņus gadus. Vienīgā piemiņa no dzimtenes – krekls un sievas šūtā poga. Kad cerība šķietami zudusi pavisam, Knuts uzraksta dzejoli “Poga”. Pats dzejnieks saka: “Tas bija veltījums manai sievai. Bet tad, kad es vēlāk šo dzejoli lasīju Stokholmā, Parīzē, Krakovā un citur, no klausītāju atbalss sapratu, ka tas nepieder tikai mums abiem.” Pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem Knuts Skujenieks atgriezās pie sievas. Viņi joprojām ir kopā. Dzejolis ietekmēja mani tik spēcīgi, ka arī pēc The Button uzrakstīšanas vairākkārt tikos ar dzejnieku. Viņa stingro, nelokāmo nostāju un drosmīgo personību cienu līdz sirds dziļumiem.