Šogad ierakstu firmas SKANI paspārnē klajā nācis Liepājas Simfoniskā orķestra ieskaņotais albums ar Amerikā un Itālijā strādājušā latviešu komponista Gundara Pones trīs opusiem: septiņiem venēciešu portretiem La Serenissima, pieciem skaņdarbiem orķestrim "Amerikāņu portreti" un kompozīciju Avanti! - Uz priekšu!, kuru ierakstus vadījis orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma un Normunds Šnē.

Oresta Silabrieža komentāris: "Ir vietējas nozīmes komponisti, un ir tādi, kas ar pasaules elpu - Gundaris Pone pieder pie otrējiem. Neapšaubāmi viena no interesantākajām un nozīmīgākajām personībām Latvijas mūzikā - vīrs, kurš nedrīkst palikt tikai vēsturē.

Kad savienojam Poni ar mūslaiku realitāti, pārliecināmies, ka skan svaigi, aktuāli un būtiski. Kaut gan mūža lielākā daļa Ponem pagāja ASV un Venēcijā, lietojam jēdzienu Latvijas mūzika, jo pats Pone  uzskatīja, ka viņa partitūrām īstā vieta ir Latvija. 

Gundaris Pone uzskatīja sevi par eiropieti un intervijā Latvijas Radio Aijai Vankai savulaik teica: "Apzinājos, ka viens no veidiem, kā man, neamerikānim… tikt dzīvē uz augšu, ir sacensties ar citiem komponistiem. Kopš 70. gadu beigām esmu ieguvis pirmās prēmijas starptautiskos konkursos. 1981. gadā uzvarēju Triestā ar darbu La Serenissima, 1983. gadā tas pats darbs ieguva Vitnija prēmiju.1982. gadā Avanti tika atzīts par labāko amerikāņu orķestra darbu, saņēmu Kenedija centra Frīdheima prēmiju. Esmu ieguvis arī Džordžes Enesku un Hambahas pilsētas prēmiju (tur uzvarēja kompozīcija Di gran maniera, ko Rīgā brīnišķīgi atskaņoja [izcilais vijolnieks] Valdis Zariņš) un vēl divas."

Latviešu mūzikas caurmēra noskaņojums līdz 20. gadsimta otrajai pusei ir nacionālais romantisms. Šajā kontekstā Gundaŗa Pones daiļrade daudziem liekas sava laika avangards. Taču Pone saka: Pats sevi par avangardistu nekad neesmu uzskatījis. To man citi piekāruši klāt — vai nu draugi, vai nedraugi, nezinu.

Mans radošais nolūks mūzikā ir ļoti demokrātisks. Manuprāt, mūzika jāraksta visplašākām tautas masām, arī cilvēkiem bez speciālas izglītības."

Albumā iekļautie skaņdarbi radušies laika posmā no 1971. līdz 1984. gadam. Pirmais no tiem - La serenissima (Septiņi Venēcijas portreti). Te atsauce uz kritika Roberta Hagila teikto: "Venēcija ieņēma īpašu vietu komponista sirdī, un viņš savas dzīves laiku dalīja starp šo pilsētu un Ameriku. Mūzikas materiāls rotē ap piecām notīm: A – Es – E – D – B, kas nepārprotami veido vārdu LA S(es)-E-RE-nisSIma. Mūzikas valoda ir bagātīga, sulīga, modernisma stilā. Tajā vīd mājieni uz Britena inteliģento modernisma pielietojumu, un Pone lūkojas uz Eiropas mūziku caur izteikti individuālistiskām brillēm."

Nav daudz zināms par "Amerikāņu portretu" izcelsmi. Tie radīti 1983.–1984. gadā, un komponists kādā vēstulē norādījis, ka to pēc gada paredzējis atskaņot Baltimoras simfoniskais orķestris, taču pirmais zināmais atskaņojums ir 1986. gadā Luisvilas simfoniķu sniegumā.

Pone atklājis, ka te tēlojis piecus amerikāņus: izgudrotāju, slavenu kinozvaigzni, veiksmīgu finansistu, gangsteri un militāro ģēniju. Dažu labā, citu sliktā nozīmē. Pones rakstītais ir spilgts, tēlains un eklektisks.

Par darbu Avanti- Uz priekšu! Roberts Hagils: "Šī ir pati vecākā albuma kompozīcija, datēta ar 1975. gadu. Avanti! tika pasūtīts Latviešu dziesmu svētkiem Toronto, taču pasākuma rīcības komiteja kompozīciju noraidīja. Spriežot pēc rakstītā, arī 1983. gada Dziesmusvētku Milvokos rīkotāju vērtējums bijis līdzīgs – Avanti! netika spēlēts politisku apsvērumu dēļ, un arī darbs izrādījās pārāk sarežģīts, lai to atskaņotu ar pieejamajiem muzikālajiem resursiem. Ponem bijis skaidri izteikts dialektisks un, iespējams, didaktisks mērķis, jo viņš opusā izmantojis motīvu no 1905. gada latviešu revolucionārās dziesmas Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ko mēs varētu uzskatīt par politiski motivētu. Varbūt šis ir labs brīdis, lai atcerētos, ka Pone dažādos laikos sevi saucis par sociālistu, marksistu un komunistu. Vēl Avanti! Ietver dzeguzes kūkošanu un Baha sērīgā korāļa O Traurigkeit, o Herzeleid citātu, par ko Pone teicis:

"Tas ir viss, ko es varu darīt savā filozofijā. Jo galu galā mēs nezinām, kas būs galīgā atbilde; mēs stāvam jautājuma zīmes priekšā".

Un visbeidzot Roberts Hagils secina: "Pone lepotos ar Liepājas Simfoniskā orķestra, kā arī diriģenta Gunta Kuzmas un Normunda Šnē paveikto. Šis ir spilgti realizēts ieraksts, kas pilnībā atbilst šīs mūzikas sarežģītībai un košumam".