Veram vaļā Nacionālā skaņu ierakstu nama SKANI šogad klajā laisto tvartu, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā ieskaņojis Jāņa Ivanova 17. un 18. simfoniju. 

Lūk, ko raksta Imants Zemzaris albuma grāmatiņā...

Iepriekšējais JĀŅA IVANOVA simfoniju cikla albums (Ivanovs: Simfonijas Nr. 15 un 16, LMIC/SKANi 126, 2021) noslēdzas ar Sešpadsmitās finālakordu krāšņā, pilnskanīgā Mibemolmažorā. Nepamet sajūta, ka ar šo tutti akordu autors novelk būtisku robežu savā daiļradē. Aiz robežsvītras paliek viņa jaunrades centrālais posms – dramatiski konfliktējošie opusi (galvenokārt 60. gados tapušie), ko raksturo nemitus cīņa, sadursmes, kolīzijas, guvumi un zaudējumi. Tagad, ietverot dzīves pilnestīgo nogriezni vienā finālakordā, Ivanovs redz to kā dāsnu, bagātu rudeni, ko apspīd žilbinoši spoži saules stari. Tas ir kā mūžs, kas bijis gana sūrs, taču ne velti dzīvots. Lepnums, gandarījums par šo mūžu. Dzīves apoteoze. Bet kas seko pēc robežlīnijas?

Septiņpadsmitā (1976), Astoņpadsmitā (1977) un Deviņpadsmitā simfonija (1979) top laikā, kad, saucot talkā atmiņas un reminiscences, tiek meklēta harmonija, miers, izlīdzinājums.

Iespējams, ka tieši trešās, lēnās daļas atmiņu attēls licis tapt Septiņpadsmitajai simfonijai (1976). Tas saskan ar viedokli, ka Ivanova simfoniju centrs, kodols arvien rodams tieši lēnajās daļās. Un sākt simfonijas (sonātes, kvarteta) sacerēšanu ar lēno daļu – tā ir metode, pie kuras Ivanovs turas kopš studiju laikiem. Arī pārējo daļu politematiskajos slāņojumos atradīsim pa reminiscencei, taču šī viena – noteikti galvenā, vissvarīgākā.

Septiņpadsmitā simfonija ar tās lēno daļu ir apliecinājums jaunajai romantikai Ivanova daiļradē. Tas ir tas jaunais, kas, sākot ar 14. simfoniju, klājas uz labi iestrādātajām neoklasicistiskajām struktūrām.

Ir 1977. gads. Padomju valsts gatavojas Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sešdesmitgadei. Kā tas pieņemts svētku reizēs, ar savām radošajām veltēm jānāk klajā vispirms jau pašiem titulētākajiem un godalgotākajiem kultūras darbiniekiem. Ivanova veltījums ir viņa Astoņpadsmitā simfonija (1977).

Komponists arvien vairījies savas muzikālās ieceres klāstīt vārdiski. Taču šoreiz, laikraksta intervijā pirmatskaņojuma sakarā, pauž: Atceros šaušalīgo Lielo Tēvijas karu. Vai gan daudzi no tiem jaunekļiem, kuri aizgāja uz fronti 1941. gadā, palika dzīvi?

Pie līdzīgām dežūrfrāzēm pieradušiem, mums, padomijas iedzimtajiem, pret tām bija izstrādājusies zināma imunitāte. Un tomēr – ja runātājs bijis divu pasaules karu liecinieks, tajos zaudējis tuviniekus, pieredzējis savas alma mater sienās iekārtotu lazareti, kas pārpildīta ievainoto ķermeņiem – viņa vārdiem taču būtu jābūt ar kādu svaru…