Pirmo reizi "Klasikā" klausāmies skaņu ierakstu nama Ondine šogad klajā laisto albumu ar Tālivalža Ķeniņa mūziku, ko ieskaņojusi ērģelniece Iveta Apkalna un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā.

Tvartā iemūžināta Ķeniņa Piektā simfonija (1976), Astotā simfonija Sinfonia concertata ērģelēm un orķestrim (1986), kā arī Aria for corde stīgu orķestrim. Līdzās mūzikai - arī Andra Pogas stāstījums.

Laipnu atļauju skaņu failus papildināt ar šī albuma bukletam gatavoto vērtīgo tekstuālo informāciju, kas albumā lasāma angļu valodā, devis Orests Silabriedis. Te arī viņa rakstītās rindas...

Tālivaldis Ķeniņš komponējis astoņas simfonijas. Pirmā top, kad komponistam ir 40 gadu, Astoto viņš sacer 67 gadu vecumā. Otrā simfonija pazīstama kā Sinfonia concertante, savukārt savu pēdējo Ķeniņš sauc par Sinfonia concertata. Tā Ķeniņa iecienītais koncertžanra princips mīļuprāt ienāk arī simfonijās. Komponists atzīst, ka jauntapušām simfonijām 20. gadsimtā ir maz pielietojuma, simfonijas skan reti, tomēr viņam ļoti patīk rakstīt tās.

Kā veidot lielāka izmēra skaņdarbus, to Ķeniņam Parīzē iemācīja Tonijs Obēns — kā būvēt grandiozas un maza mēroga kulminācijas, kā nokļūt no forte fortissimo atpakaļ uz piano, pakāpeniski vai pēkšņi. Palīdzējušas līdzības ar vizuālo mākslu un glezniecības pasauli. Obēna plašais interešu apvārsnis atstāja milzu iespaidu uz latvju jaunekli: “Sarunas par glezniecību, literatūru, dzeju, dramaturģiju, lugām un filozofiju… Viņš citēja Paskālu, Dekartu, Nīči un tā tālāk. Francūžiem tiešām ir apbrīnojamas zināšanas par kultūru.”

Ķeniņš nerakstīja klavierizvilkumus, viņš strādāja uzreiz ar pilnu partitūru. Idejas skicēja uz vairākām lapām, te bija ritmu formulas, kanonu aizmetņi, harmoniskas secības, politonāli aspekti.

Simfonijās varbūt mazliet vairāk nekā citos žanros Ķeniņš rāda mums cilvēka iedabas iespējamās dzīles tā, kā tas iespējams tikai mūzikā. Jā, mūzika nāk no cilvēka dzīlēm, to kādā intervijā apstiprinājis pats komponists: “Mana mūzika ir ļoti tumša. Cilvēki par to ir sūdzējušies! Nu, es nezinu. Iespējams, tas ir viens no veidiem, kā es raugos uz pasauli — tajā īsti nav nekā… Es patiesībā neesmu ne skumjš, ne nopietns cilvēks. Man patīk jokoties, un man ir labi draugi, bet mūzikā mani bieži vilina nopietnības aspekts. .. Ziniet, dažkārt es jūtos diezgan laimīgs, visa mana ģimene man ir līdzās, viss sagādā prieku, mēs baudām dzīvi, un es komponēju… Bet manā mūzikā bieži ir ļoti dramatiski, tumši virstoņi. Tas slēpjas kur dziļāk manī. .. Es teiktu, ka manu mūziku rakstu nevis es, bet gan alter ego, ar kuru ne vienmēr spēju identificēties.”

Tālivalda Ķeniņa muzikālie pamati likti romantiskajā tradīcijā, kas bija cieņā Latvijas Republikā starp abiem pasaules kariem. Latvija bija it kā tāda apburtā sala — visapkārt vējo modernisma, konstruktīvisma, neoklasicisma, seriālisma gars, bet latviešu komponisti rod rāmu mierinājumu nacionālromantiskā laiviņā, kas liegi šūpo un nevedina uz nezināmu krastu.

Ķeniņš saka: “Mana muzikālā gaume šķita attīstāmies romantisma virzienā. Un romantisms joprojām ir daļa no manas mūzikas, par spīti visām pārmaiņām.”

Jā, tas ir dzirdams, taču šis Ķeniņa romantisms slāņojas ar Parīzē iedzītajām kontrapunktu un fūgas zināšanām, ar kaislību uz ritma spēlēm (Mesiāns un viņa daudzinātās indiešu ritma formulas) un žilbinošu profesionālismu.

Ļoti būtiski ir impulsi, ko Ķeniņš saņem no Artūra Onegēra “Liturģiskās simfonijas” noklausīšanās 1946. gadā — tas ir spēcīgs trieciens, kas uz visiem laikiem izsit Ķeniņu no latviešu mūzikas patriarha Jāzepa Vītola iekoptās ērtās nacionālromantisma novietnes. Onegēra mūzikas un ideju atbalsis jauneklis saņem arī no sava skolotāja Tonī Obēna, kurš bija lielā draudzībā ar Onegēru.

Savam biogrāfam Edgaram Karikam Ķeniņš saka: “Es sevi uzskatu par eklektisku komponistu. Viens no, manuprāt, apbrīnojamākajiem komponistiem ir Sensānss. Viņš nebija ģēnijs, bet viņam bija brīnišķīga tehnika. Uvertīra operai “Samsons un Dalila”… Tas ir viens no visu laiku dižākajiem skaņdarbiem. Kora uvertīra pirms priekškara pacelšanās un pats koris… Izraēla bērni… Un seko fūga… Ak… Brīnišķīgi. Esmu eklektisks, tāpat kā Sensānss varēja būt eklektisks, un es to neuzskatu par trūkumu, jo tas apliecina atšķirīgus aspektus manā attieksmē pret konkrētām lietām.”

Ķeniņš ir gana gudrs, lai zinātu adekvāti novērtēt sevi — viņš saprot, ka ideju viņam, iespējams, pamaz, toties viņš labi māk likt tās lietā.

Un vispār — kas ir simfonijas ideja? Visbiežāk tas ir kaut kas nozīmīgs un neikdienišķs, pretējā gadījumā mums darīšana ar simfonisku tēlojumu, poēmu vai ko tamlīdzīgu. Ķeniņa mūzikā nav programmas, taču mēs dzirdam, ka viņa simfoniju dzīlēs verd Otrā pasaules kaŗa finālā piedzīvotais, trimdas dzīves fonā palaikam gruzdošās domas par zaudēto tēvzemi (ilgus gadus likās, ka nekad to vairs nebūs iespējams ieraudzīt) un, protams, arī traģikas elementi aktuālajā pasaulē.

Maz ticams, ka komponēšanas laikā Ķeniņš būtu par šo visu domājis, nē, komponējot tu koncentrējies uz tehniku un par metafiziku nedomā, taču Ķeniņš nenoliedz, kas šis līmenis pastāv. Bet — tas nepakļaujas analīzei un par to nevar runāt precīzos vārdos, tāpēc Ķeniņš izvēlas nerunāt.

Piektā simfonija 

Piektās simfonijas pirmatskaņojums notiek 1976. gada 30. jūnijā Toronto Masija zālē, diriģē latviešu maestro Alfrēds Štrombergs (1922–2006). Viņš ir Kanādas mūzikas dzīvē nozīmīgs vīrs — kā diriģentu viņu saista visupirms ar Canadian Opera Company un Stratfordas festivālu (50.–70. gadi), savukārt pedagoģijā viņš izpaudās kā balss pedagogs, opernamu programmu direktors un kanādiešu 18.–19. gadsimta skatuves dziesmu speciālists ar posteņiem Toronto Universitātē un Albertas Universitātē.

Simfoniju Ķeniņam pasūtināja Kanādas VI latviešu dziesmusvētku rīcības komiteja. Formāli var izšķirt trīs lielākas vienāda garuma daļas, taču faktiski simfonija ir monolīta viendaļīga būve. Apbur meistarība, ar kādu Ķeniņš jau pirmajās divās minūtēs rāda mums divas teju nesavienojamas pasaules — robustu, laikmetīgu vidi un teju vai pasaku zemi, kurā mirgo Latvijas lauku mijkrēšļa burvības, varbūt tie ir jāņtārpiņi.

Formālās otrās daļas sākumā ap 7:30 reljefāk izceļas motīvu kopums, kas atsauc atmiņā Ķeniņa dzimtā novada Kurzemes arhaisko tautas melodiju, tā saukto garo saucienu, bet arī vēlāku gadsimtu klaušu tautasdziesmu “Ej saulīte, drīz pie Dieva, dod man svētu vakariņu”, kas trimdas komponistu vidū aplam iemīļota kā okupētās dzimtenes zīme. Variētā veidā šis motīvs caurvij visu t. s. otro daļu.

Trešajā daļā vai posmā atgriežamies pirmās daļas aktivitātē, bet Ķeniņš nebūtu Ķeniņš, ja ap 15.45 neieburtu nelielu fatamorgānu, savukārt simfonijas izskaņa liek aizmirst industriālo agresivitāti un ar vieglu pieskārienu otrās daļas motīvam klusu aizvijas nebūtībā.

Simfonijas pirmatskaņojumu aplūkoja Kanādas laikrakstos. Džons Kreglands (Kreglund) opusu salīdzināja ar Stravinska darbiem, saklausīja padrūmas tēmas un atzīmēja neparasti moderno noskaņu. Viljams Litlers (Littler) secināja, ka Ķeniņš joprojām ir progresīvākais starp konservatīvajiem, savukārt vēl kāds cits kritiķis esot rakstījis tā: “Vai šajā simfonijā ir kāda programma, nav skaidrs, bet izklausās, ka tā iztirzā ļoti drūmas tēmas.” Lūk, jums īsumā simfonijas satura atstāsts. 

 

Astotā simfonija

Astotās simfonijas pirmatskaņojums notiek 1986. gada 6. jūlijā Toronto Roy Thompson Hall, pie ērģelēm Ziemeļamerikas latviešu kopienā neaizstājama šī instrumenta pārvaldniece Anita Rundāne, festivāla orķestri (atkal) diriģē Alfrēds Štrombergs.

Ķeniņš saka: “Es centos ko sacerēt un pilnībā izstrādāju pirmo daļu. Iedevu partitūru ērģelniekam, un viņš teica: “Tā ir brīnišķīga! Tā izklausās gluži kā Pulenks vai Sensānss.” Šie komponisti man nepavisam nebija prātā.”

Un tomēr tieši Pulenks nāk prātā, klausoties simfonijas otrās daļas vidusposma epizodi ar punktētajiem ritmiem.

Sarunā ar Edgaru Kariku komponists citstarp teicis: “Es izmantoju sitaminstrumentus, lai izceltu savas mūzikas dramatiskos elementus. Piemēram, tokāta manā pēdējā simfonijā nevarētu pastāvēt bez sitaminstrumentiem. Pat koloristikas elementu pamatā šīs pašas simfonijas lēnajā korālī lielā mērā ir sitaminstrumenti. Tas nav tāpēc, ka tā būtu pielietojamā mūzika. Tā ir daļa no manas mūzikas izjūtas.”

Kanādas latviešu dziesmusvētku rīcības komitejas pasūtinātā Astotā simfonija veltīta nevis kādam tautietim, bet Kanādas ērģelniekam Patrikam Vedam (Wedd, 1948–2019), kurš gandrīz noteikti bijis Ķeniņa audzēknis Toronto Universitātē 60. gadu beigās, kad Ķeniņš pianistiem un ērģelniekiem vadījis Keyboard Harmony kursu ar improvizāciju, partitūras lasīšanu u. c. Komentējot šo faktu, komponista dēls Juris Ķeniņš saka — diez vai universitātē kāds tolaik spēja sacensties ar tēvu improvizācijas laukā.

1982. gadā Patriks Veds bijis pirmais, kam gods spēlēt Roy Thomson Hall jaunās ērģeles. Nu jau vairs droši vien neuzzināsim, kāda ir Astotās simfonijas un Patrika Veda saikne. Juris Ķeniņš izsaka pieļāvumu, ka tēvs, rakstot simfoniju, iespējams, gājis konsultēties par konkrēto ērģeļu iespējām. Vērts atgādināt, ka Tālivaldis Ķeniņš pats bija lielisks ērģelnieks.

Latvijā Astotā simfonija pirmoreiz izskanēja komponista 100. jubilejas gadā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Andra Pogas lasījumā.

Pie ērģelēm tovakar bija Iveta Apkalna: 

“Iespēja piedalīties simfonijas atskaņojumā un audioierakstā man patiesi nāca kā liela dāvana, jo es sev atklāju ērģeļu un simfoniskā orķestra repertuāra tīrradni — pārsteidzoši svaigu, mūsdienīgu, uzrunājošu, skaidru muzikālu vēstījumu nesošu.

Ķeniņa mūzikas pasaules tulkojums un izpratne sākotnēji šķiet liels izaicinājums, taču, tur nokļūstot, tā ārkārtīgi pievelk un atstāj neizdzēšamus muzikālos nospiedumus.

Šis opuss paģēr meistarīgu ērģelnieka solista prasmju savienojumu: līdzās lieliskai spēles tehnikai un izjustai izvērstas formas izpratnei te īpaši augstā vērtē ir smalka ērģeļu reģistrācijas sajūta, lai ērģeļu partija varētu iekļauties un reizē arī mirdzēt pārsteidzošā skaņuraksta un orķestra instrumentācijas balansā.

Kaut arī Ķeniņa mūzika ir piesātināta, jaudīga, domāt rosinoša, tomēr vienlaicīgi katrs tās atskaņojums man sniedz arī pārsteidzošu domas skaidrību un tīrību, mudina iepazīt sevi jaunos, iepriekš vēl neapzinātos muzikālajos apvāršņos.”

Astotā simfonija gan padodas analīzei, bet ne aprakstam. Šajā darbā Ķeniņš sasniedzis savu metafiziski, iespējams, augstāko briedumpunktu.

No pirmās daļas vētrām un kādas ilgotas neaizsniedzamības caur otrās daļas apskaidroto korāli līdz trešās daļas fināla astoņiem divkāršajiem un trīskāršajiem sitieniem, kam seko noslēdzošais viensitiens un transcendence.

 

Aria per corde (1984)

Pirmatskaņojums notiek 1984. gada 29. aprīlī Toronto Sv. Jāņa baznīcā, spēlē mūziķu grupa Kanādas latviešu altista Artura Jansona muzikālā vadībā.

1984. gadā “Āriju” spēlēja kvintets, kurā Jansons, liekas, bijis vienīgais Ķeniņa tautietis, savukārt šajā albumā iekļauta versija stīginstrumentu orķestrim. Šajā padrūmajā, bezgalības skartajā kantilēnā reljefi manāms Onegēra iespaids, taču, ņemot vērā, ka “Ārijas” autors ir jau pavisam tuvu savām augstākajām virsotnēm, šāds apgalvojums izklausās, mazākais, bērnišķīgs. Skatīsimies citādi — nomanāma līdzīga domugaita un tieksme uz radniecīgiem žestiem, kas no sestās minūtes līdz beigām dod mums skaistumu, kāds nav raksturīgs 20. gadsimta 80. gadiem.

Domājot par dziedātājas Vilmas Indras Vītolas balsi Tālivaldis Ķeniņš uz 1996. gada Toronto latviešu dziesmusvētkiem “Ārijai” liek klāt kanonisko Agnus Dei tekstu, bet, vismaz pēc partitūras spriežot, vokālā līnija liekas piekabināta. 

*

Ar vislielāko pateicību pieminu Austrālijā dzimušo latviešu flautistu un komponistu Edgaru Kariku (1955–2020), kurš atstājis vērtīgas piezīmes no vairākām fundamentālām sarunām ar Tālivaldi Ķeniņu un laipni ļāvis izmantot tās.

(Orests Silabriedis)