Ielūkojamies soprāna Ingas Kalnas un pianistes Diānas Ketleres albumā Das Rosenband ("Skani", 2020), kurā izskan īpaši izraudzītas Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Riharda Štrausa solodziesmas. 
 
Ieraksta bukletā Lauma Malnace raksta: "Šī koncertprogramma pirmo reizi pie klausītājiem nonāca 2016. gadā, kad skolas biedrenes, soprāns Inga Kalna un pianiste Diāna Ketlere, Dzintaru koncertzālē kopīgi atskaņoja Riharda Štrausa un latviešu klasiķu Jāņa Mediņa un Alfrēda Kalniņa dziesmu izlasi ’’Rudens kamermūzikas’’ festivāla ietvaros. Koncerts tika apbalvots ar Lielo mūzikas balvu 2016 kategorijā ’’Izcils sniegums kamermūzikā’’. Lielās mūzikas balvas rīkotāji, nominējot mākslinieces balvai, veltīja viņām atzinīgus vārdus: ’’Dzintaru koncertzālē publika klausījās labi zināmo Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa vokālo liriku pavisam jaunā un pārsteidzoši svaigā lasījumā un nezināmas Riharda Štrausa dziesmas izjuta kā tuvas un atpazīstamas. Inga Kalna un Diāna Ketlere atklājās kā fantastiski saliedēts duets un vienlaikus arī kā divas individuāli spilgtas mākslinieces.
Hamburgā mītošā brīvmāksliniece ar silti lirisko toni un uz vairāku pasaules līmeņa operteātru skatuvēm gūto rūdījumu un viņas ilggadējā kamermūzikas partnere, iejūtīgā pianiste un Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas profesore, sagādāja muzikālu piedzīvojumu ar patīkamu un noturīgu pēcgaršu.’’
Toties pati Inga Kalna pirms koncerta 2016. gadā, intervijās medijiem Latvijas Radio 3 ’’Klasika’’ un laikrakstam ’’Diena’’ programmu raksturoja kā ’’muzikālu jūgendstilu par mīlestības tēmu ar ārkārtīgi poētisku tēlainību. Ļoti daudz dabas: vakars, rīts, saulaina diena, nakts. Rudenīgās lapas un jūras vaidi, ūdeņi mēnesgaismā un vējš vasaras naktī. Protams, ir daudz jūgendstilam raksturīgo puķu: rozes, ūdenslilija, efeja.
Tur ir mīlas lirika visos tās aspektos: gan vispārinātā, pat reliģiskā, gan jutekliskā nozīmē. Mīlestība pret dabu un savu zemi. Mīlestība vienam pret otru, pret gadalaikiem un visu pasauli, kas tevi apskauj.
Ļoti daudz melanholiskās smeldzes. Viss, ko vien varam iedomāties ar vārdu ’’mīlestība’’, ir rodams šajā programmā! Manuprāt, šī ir eleganta programma, ieturēta stilistiski vienā krāsā. Tur savijies nacionālais ar internacionālo. Mūzikā mani ārkārtīgi fascinē šis aspekts – kā tiek saglabāts īpatnējais un katrai tautai raksturīgais, bet reizē uzrunāts plašs cilvēku loks, un katrs tajā var atrast kaut ko savu. […] Rihards Štrauss toties ir ļoti operisks un ļoti intelektuāls. Viņš ir operisks sava dāsnuma ziņā. Tā ir krāšņa mūzika: dāsna faktūra, bagātīgas harmonijas, ārkārtīgi plašas frāzes, māka pārvaldīt jebkuru instrumentu. No dziedātājiem šī mūzika prasa nenormālu elpas pārvaldi un absolūti simtprocentīgu pārliecību. 
Štrausa mūzika ir gluži kā operteātra zāle ar vīna sarkanajiem sēdekļiem, tumšsarkano samta priekškaru un zeltītajām bārkstīm – dāsna, samtaina, zeltīta, mirdzoša, bagāta un intelektuāla. 
Bet man arī ārkārtīgi  patīk, kādu mūziku rakstījuši latviešu dižgari Jānis Mediņš un Alfrēds Kalniņš.
Piemēram, saistībā ar Jāni Mediņu es uzreiz iedomājos jūgendstilu. Es redzu Alberta ielu, Rīgas jūgendstila arhitektūras mājas.’’