3. aprīlī Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" koncertsērijā "Personīgi" bija kāds īpašs notikums — mecosoprāns Ieva Parša un pianists Andrejs Osokins atvēra jaunu kamermūzikas albumu "I bērzs, i smilgas", kuru viņi tur bija ieskaņojuši oktobra beigās skaņu režisora Jāņa Straumes vadībā un kuru pēc tam diska formā ietērpa nacionālā skaņu ierakstu kompānija "Skani".

Albumā iekļauta Emiļa Melngaiļa un Kristapa Pētersona mūzika, ko abi mūziķi atlasījuši ar lielu pietāti un rūpību. "Klasikā" dzirdēsim visus 19 albumā iekļautos skaņdarbus - dziesmas un klavierdarbus.

Bet pirms mūzikas klausīšanās vērts iedziļināties citātos no muzikologa Arnolda Klotiņa komentāra: "Zobgaļi mēdz pasmīnēt par Emiļa Melngaiļa un Arnolda Šēnberga kopīgo dzimšanas gadu – 1874, tātad – seno tautasdziesmu diatonikas apoloģēts iepretī dodekafonijas pamatlicējam kā vienaudži! Taču jāsaprot, ka Melngailis piederēja pie tiem samērā retajiem, kuriem māksla izsaka ne tik daudz cilvēka saspriegtās attiecības ar īstenību, bet gan ir pašas apkārtējās pasaules un dabas galīgās harmonijas, skaistuma un lieliskuma atspulgs.

Šajā sakarā zīmīgs viņa teiktais: "Pirmā rakstītāja ir pati daba. Katrā sniegpārslā viņa rieš savu dievišķo rakstu. Bezgala bagātībā viņa veidojusi zivju zvīņas, gliemežu gludenumus, kristālu krāsas, zemes ziedus. Vērīga acs to uztver, pārdarina, rada savas ģints rakstu." Vēl jo vairāk tāds ir tautas mākslas mantojums – dabas un ļaužu vēstures dabisks produkts. Tāpēc Melngailis kļuva par komponistu, dedzīgu folkloristu un etnogrāfu vienā personā, viņš pierakstījis pāri par 4000 tautasdziesmu no tūkstoš teicējiem, tās pārtvēris un attīstījis ap 250 aranžējumos koriem. Tautas mūzikas īpašības metušas spilgtu atblāzmu arī pārējos viņa jaunrades žanros…. Romantisma laikmetam neparastā kārtā Melngaiļa solodziesmu klavieru partijā dominē diatonika. Tāpat kā tautasdziesmu apdarēs, tur sastopam septakordus uz visām gammas pakāpēm un vēl biežāk lielo sekundu sablīvējumus mīksti disonējošās saskaņās, pat šādu akordu ķēdes. Tur visur un sevišķi pēdējā gadījumā izpaužas ietekme no tautas daudzbalsības….

Ne tikai atsevišķos izteiksmes līdzekļos, bet arī vispārējā noskaņā Melngaiļa jaunrade nereti pauž senās tautas mākslas īpašības – emociju konkrētību, tēlojuma kodolīgo priekšmetiskumu, kam sveša romantisku nopūtu valoda un daudzvārdība. …Izteiksmes lakonisms, tiešums, spēja apgarot prozaiskas situācijas ir Melngaili satuvinājusi ar Modestu Musorgski – atturēšanās no sentimenta, kantilēnas vietā runas intonāciju diktēta un tomēr lokana melodika bez greznojumiem, objektīvs tēlojums. ..

Jau minētā tautas mākslas diatonikas, vitalitātes un harmoniskas pasaulizjūtas ietekme nenozīmē, ka Melngaiļa solodziesmās trūktu arī pārdomu, ilgu un nemiera noskaņu Taču gaiša emocionālā zemstrāva ir ne tikai ar dabas uztveri saistītajās dziesmās, kur tā dominē, bet, kā izteikusies gan šī albuma soliste Ieva Parša, gan viņas partneris pie klavierēm Andrejs Osokins, visās Melngaiļa dziesmās, kur pavīd rezignācija, tā tomēr nezaudē gaišumu. Un abi mūziķi šo domu pārliecinoši un niansēti īsteno…

Gandrīz pusotru gadsimtu par Melngaili jaunākais komponists avangardists Kristaps PĒTERSONS, daudzu kamermūzikas un simfonisku darbu autors, vairāku nacionālu un starptautisku atzinību laureāts, arī savā ziņā un paradoksālā kārtā tomēr radniecīgs Melngailim – ar lietišķo, konstruktīvo pieeju jaunradei un – galvenais – ar nevairīšanos no prozaiskas tematikas mūzikā. Šajā albumā ietvertajos Kristapa Pētersona skaņdarbos dominē sonorikas paveidi – ja sonoriku izprotam kā stila virzienu, kur muzikālā izteiksme balstās galvenokārt skaņas akustiski enerģētiskajās īpašībās."