"Orfeja auss" muzikālajā pielikumā klausāmies Ghost Train Orchestra un Kronos Quartet albumā "Dziesmas un simfonijas: Mūndoga mūzika" / Songs and Symphoniques: The Music of Moondog (Cantaloupe, 2023).

2023. gada jūnijā klajā nāca Mūndoga dziesmu un simfoniju albums, kurā satikās pieredzes bagātais Kronos kvartets un 2006. gadā Bruklinā radītais un Braiena Kārpentera vadītais džeza ansamblis Host Train Orchestra. Viņiem šis bija piektais albums, un tajā viņi vēlējās atkal aktualizēt šī neordinārās personības – Lūisa Tomasa Hārdina jeb Mūndoga mūziku. Tas ir Mūndogs šobrīd dzīvojošiem cilvēkiem un no mūsdienu skatupunkta.

Pats Hārdins norāda, ka, domājot par sev piemērotu pseidonīmu, viņš atcerējies savu suni, kuram paticis gaudot, veroties mēnesī. Bet vienlaikus Moondog ir arī komētas aste, bet Aļaskas indiāņi tā godā varavīksni. Mūndoga dzīve nebija no vienkāršajām. Vēl padsmit gadu vecumā, sprādziena rezultātā, viņš kļuva akls, bet tas netraucēja viņam apgūt bungu, klavieru, ērģeļu, vijoles un alta spēli, kā arī dziedāt korī. Un, kad ar pieejamajiem instrumentiem kļuva par maz, Mūndogs radīja pats savus. Piemēram trijstūrveida bungas jeb trimbu.

Par spīti redzes trūkumam un tam, ka kontrapunkta stundas viņam izpalika, Mūndogs pašmācības ceļā apguva polifonijas zinības tik pamatīgi, ka spēja atrast kļūdas pat Baha mūzikā.

Un, lai gan savas kompozīcijas Mūndogs visu mūžu piefiksēja Braila rakstā, viņš ievēroja visus kontrapunkta likumus vēl pamatīgāk nekā to reiz darīja Bahs un Palestrīna. „Viss skaistais ir vienkāršs” – Mūndogs par to bija pārliecināts. Viņš labprāt klausījās Bahu, Bēthovenu, Mocartu un Brāmsu un savā mūzikā allaž palika uzticīgs tonālajai domāšanai. Tas, kas viņu šajā sistēmā līdz galam neapmierināja bija temperētais skaņojums, bet te nu gan Mūndogam nācās samierināties. Glāss un Reihs, ar kuriem Mūndogs mēdza kopīgi uzspēlēt, viņu sauca par minimālistu līderi, bet pats Mūndogs sevi minimālistu pulciņam gan nesteidza piepulcēt. Viņš labprāt klausījās džezu, bet pašu Mūndogu, savukārt ar interesi klausījās tādas džeza leģendas kā Dizijs Gilespi, Djūks Elingtons un Čārlijs Pārkers. Kādā stilā ierindot Mūndoga daiļradi? Viennozīmīga atbilde te laikam nebūs iespējama un, varbūt, ka visprecīzākie būs tie, kas teiks, ka

Mūndogs pats ir kā nevainojami izsmalcināts žanrs.

Ilgus gadus Ņujorkā pārdevis savus dzejoļus un spēlējis uz 6.avēnijas un 53.ielas stūra, baudījis privilēģijas apmeklēt Ņujorkas filharmoniķu mēģinājumus un uzklausot piedāvājumus no ietekmīgām ierakstu studijām, mūža nogali Mūndogs vadīja Eiropā, kura viņu tomēr saprotot daudz labāk. Un, dodoties pāri okeāna, slavenais mistiķis beidzot atvadījās ne tikai no sava vikinga tēla, bet arī no neiztrūkstošā šķēpa. (Neparasto vizuālo tēlu Mūndogs bija izvēlējies, lai viņu regulāri nesalīdzinātu ar Kristu).