Gēteborgas simfoniskais orķestris un diriģents Santu Matiass Rouvali ar Ž. Sibēliusa Trešo simfoniju dominorā op. 52 un simfonisko fantāziju "Pohjolas meita" op. 49 (Alpha Classics, 2022)

    „Pēc visu Sibēliusa simfoniju pirmo divu tvartu fenomenālajiem panākumiem, gūstot augstāko kritikas novērtējumu, tostarp gan Gramophone Editor's Choice, gan Schallplattenkritik, gan Diapason d'Or un FFFF Télérama vērtējuma virsotnes, somu diriģents Santu Matiass Rouvali un Gēteborgas simfoniskais orķestris iepazīstina mūs ar to  Sibēliusu, kuram „zaļā jeb ekoloģiski tīrā domāšana”, - šādi vārdi mūzikas straumēšanas platformā Amazon Music pavada pērnruden firmā Alpha Classics klajā laisto jaunāko radošā tandēma albumu. Sibēliusa „zaļais kurss” šeit nav minēts nejauši: īsi pirms Trešās simfonijas tapšanas, ap 1904. gadu, Sibēliuss, veselības sarežģījumu un finansiālu problēmu dēļ nolēma pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai – lauku mājās, ko nosauca savas sievas vārdā par "Ainolu". Te viņš pavadīja vairāk nekā 50 gadus. Un tur,

kādā 1915. gada pavasara dienā, kad visā pasaulē valdījis haoss, kā komponists raksta savā dienasgrāmatā, viņš ieraudzījis virs ezera pārlidojam 16 gulbjus. Šo gulbju saucieni, ko Sibēliuss pierakstījis uz nošu lapām, kļuvuši par iedvesmas avotu viņa Piektās simfonijas fināla varenajai mežragu tēmai.

Taču pirmais simfoniskais darbs, ko Sibēliuss uzraksta savā ekskluzīvajā lauku villā meža ielokā, starp augstajām priedēm, zem debesīm, kurās bieži varējis redzēt ziemeļblāzmu, bija viņa Trešā simfonija, kas, tāpat kā Piektā, ir radusi vietu šajā jaunajā tvartā.

Daži apskatnieki uzskata, ka tieši šis - Trešās un Piektās simfoniju albums ir labākais, ko Rouvali ir ieskaņojis līdz šim. „Sulīgais stīgu skanējums, interpretācijas skaidrība un dziļums ierauj klausītāju enerģijas un spara virpulī. Koka pūšaminstrumentu epizodes skaistajos Andantino posmos ir izteiksmīgas un liegas, katra mazākā detaļa ir līdzsvarā, tajā pašā laikā nezaudējot Sibēliusam tik raksturīgo plašās elpas un lielo līniju perspektīvu,”  lasāms albuma atsauksmēs.

Sibēliuss, sākot darbu pie Trešās simfonijas, savam kolēģim Gustavam Māleram atklājis, ka jauno simfoniju redz kā mūzikas fragmentu radītu nemitīgu enerģijas plūsmu, kas, savukārt, ar ritma enerģiju virzītu uz priekšu visu simfonijas darbību. 

Līdzīgi kā daba, arī somu folklora Sibēliusam sniedza radošu iedvesmu. Imitējot hipnotiski atkārtojošos rūnu dziedājumus, Sibēliuss meklēja jaunus orķestra rakstības paņēmienus, senajās rūnās atrada daudz interesantu ideju savām skaņu leģendām. Piemēram, kādā epizodē no Somijas nacionālā eposa „Kalevala” tiek stāstīts par Pohjolas meitu, ko neveiksmīgi vajā bārdainais burvis Veinemeinens. Meitene liek tam veikt neiespējamus uzdevumus, un Veinemeinens sarūgtināts atkāpjas. Šis stāsts 1906.gadā iedvesmoja Sibēliusu simfoniskās fantāzijas „Pohjolas meita” sacerēšanai. Savā partitūrā Sibēliuss gan vadās pēc muzikālās loģikas, nevis eposā aprakstītā notikuma, saglabājot stāsta garu ar Veinemeinena augstprātīgo ierašanos un jaunavas ķiķināšanu ilustrējošiem elementiem metāla un koka pūšamajos instrumentos, savā simfoniskajā partitūrā izmantojot rūnu dziedāšanai raksturīgus paņēmienus.



   Līdz 1910. gadu sākumam Sibēliusa finansiālajām un veselības likstām pievienojās arī Somijas problēmas. Krievija pastiprināja savu imperiālistisko satvērienu, kas noveda pie parlamenta darbības apturēšanas un somu valodas apspiešanas. Eiropai pietuvojoties kara slieksnim, Somijai draudēja rūpniecības sabrukums. “Atkal jau dziļā purvā, kad tikko sāku blāvi redzēt kalnu, kurā gatavojos uzkāpt”, Sibēliuss rakstīja savā dienasgrāmatā. Taču "Dievs uz brīdi atver savas durvis, un viņa orķestris atskaņo Piekto simfoniju," – turpina Sibēliuss.

„Jau atkal nevainojama akustika un perfekts skaņu režisora darbs!” – lasāms kādā atsauksmē par Piektās ierakstu. „Piesātināts stīgu skanējums, krāsaini koka pūšamo tembri, enerģiski metāla pūtēji, īpaši tik svarīgie mežragi! Krāšņais simfonijas noslēgums ar saules gaismas žilbinājuma intensitāti. Un tad nāk šie beigu akordi ar savu nebeidzamo spēju pārsteigt. Šķiet, ka tik daudzi diriģenti šeit it kā izjūt nepieciešamību dažādos veidos atvainoties par Sibēliusa ekscentriskumu... tikai ne tik Rouvali, kurš pārspēj gandrīz visus, izturot šos garos, dīvainos klusumus līdz maksimumam, un liekot klausītājam gandrīz vai sajusties mulsinoši, gaidot nākamo akordu. Un tad nāk kaut kas tik satricinoši graujošs kā timpānu sitieni pirms diviem pēdējiem akordiem. Sibēliuss būtu sajūsmā!” – šādi starptautiskajā presē novērtēts Sibēliusa Trešās ieraksts Gēteborgas SO un Santu – Mattiasa Rouvali sadarbībā.

„Par izcilu papildinājumu Sibēliusa pārpildītajam simfoniskās mūzikas katalogam” šo albumu sauc šīmēneša izdevums Fanfāra, bet autoritatīvais mūzikas žurnāls Gramophone, raksta, ka „Gēteborgas orķestra spēle ir lieliski artikulēta un cauruncaur izteiksmīga, īpašu uzmanību veltot dinamikai un orķestra krāsām.”