Pērn mūzikas izdevniecības gwk-records paspārnē klajā nācis čellistes Simones Drešeres, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Jāņa Liepiņa ieskaņotais albums Humanity, kurā skan gan Pēra Henrika Nūrdgrēna un Johana Sebastiāna Baha mūzika, gan Pētera Vaska Otrais čellkoncerts "Klātbūtne".

Albumā – divi čellkoncerti – somu komponista Pēra Henrika Nūrdgrēna Pirmais čellkonerts op. 50 un Pētera Vaska Otrais čellkoncerts "Klātbūtne". Tiltu starp abiem skaņražiem Simone Drešere veidojusi caur J.S. Baha mūziku, čellam un stīgu orķestrim aranžējot J.S. Baha āriju no Famažora Pastorāles un priekšpēli korāļprelūdijai "Apžēlojies par mani, Kungs Dievs" BWV 721.

Albums Humanity ("Cilvēcība") ieskaņots Rīgā, Reformātu baznīcā un šī albuma skaņu režisors ir diriģents Normunds Šnē. Jaunais tvarts jau šogad guvis kritiķu un klausītāju atzinību, saņemto klausītāju balvu Amerikas čellu fonda rīkotajā ikgadējā klausītāju aptaujā. Šajā fondā apvienībā iesaistīti čellisti no 61 valsts un 5 kontinentiem, un balsošanai tika atvēlētas 11 dienas. Kā arī jaunas tvarts izvirzīts Vācijas skaņu ierakstu balvai.

Telefonsarunā ar Simoni Drešeri uzzinām vairāk par viņas debijas albuma ideju, izraudzītajiem komponistiem un mūziķiem.

SD: Savu debijas albumu esmu veltījusi visiem tiem klausītājiem, kuri vēlas dotie ceļojumā uz visdziļāko būtību.

Albuma centrā ir Pētera Vaska Otrais čellkoncerts, kam dots nosaukums "Klātbūtne". Tieši  šī esamība šeit un tagad, caur šo Pētera Vaska mūziku mūs vieno.

Šim koncertam līdzās  esmu izvēlējusies somu komponista Pēra Henrika Nūrdgrēna Pirmo Čellkoncertu, jo  abi komponisti bija draugi, abiem patika daba un abus interesēja garīgums tā dziļākajā būtībā. Taču viņu mūzikas estētika ir ļoti atšķirīga.

Arī Nudrgrēna tēlu pasaule izaug no ciešanu un traģisma pieredzes, taču, iepretim Vaskam, viņš izmanto citādu mūzikas izteiksmes līdzekļus. Ja Nūdrgrēna mūzika mani spēj iesvelt izmisumā, tad Vaska mūzika sniedz cerības staru.

Lai starp abiem komponistiem un koncertiem izveidotu muzikālu tiltu, izvēlējos divus J.S. Baha darbu aranžējumus, kuros, līdzīgi kā Vaska Otrajā čellkoncertā, es dziedu.

IŽ: Bet kāpēc tieši Bahs?

Baha mūzikai manā dzīvē bijusi ļoti liela nozīme. Esmu uzaugusi muzikālā ģimenē, un lai arī mani vecāki nav mūziķi, mūzika vienmēr ir mīlēta un pie klavierēm jau kopš bērnības atceros, atradās Johana Sebastiāna Baha ģīmetne.

Šis ir mans pirmais albums, tamdēļ vēlējos tajā pateikt ko svarīgu. Un šī loma uzticēta tieši Baha mūzikai, kas manā skatījumā ir ārpus laika esoša.

Kā jūs un kamerorķestris Sinfonietta Rīga atradāt viens otru?

Pēteris Vasks manis uzaicināja uz Rīgu, lai strādātu pie viņa mūzikas, un toreiz iepazīstināja ar Sinfonietta Rīga. Mani jau toreiz sajūsmināja neaizmirstamā spēles prieka un reizē nopietnības atmosfēra, kāda valdīja mēģinājumā, arī brīnišķīgais diriģents Jānis Liepiņš pievērsa uzmanību katrai detaļai un jau pēc pirmās tikšanās bija skaidrs, ka esam atraduši kopīgu valodu mūzikā.

Kāpēc, jūsuprāt, Pēteris Vasks izmanto balsi savā instrumentālajā mūzikā?

Katrreiz satiekoties ar Pēteri, mēs lieliski sapratāmies un viņš sauca mani par savu dvēseles māsu mūzikā, un tieši mūzika šī sapratne var veidoties.

Pētera Vaska mūzika, manuprāt, izaug no cilvēciskuma, humānisma, un to reprezentē balss, nevis valoda. Domāju, dziedāšana sakņojas jau Pētera bērnības atmiņās un ģimenē. Kattreiz klausoties Vaska mūziku, man birst asaras, jo tā ir cilvēciska mūzika, kas pieskaras tieši. Un balss ir viņa mūzikas nozīmīgākā izteiksme, savukārt čellkoncerts – veids, kādā šī balss ir ietērpta. Čells manā uztverē ir kā balss – uz tā var nospēlēt zemas notis, kā dziedātu bass vai tenors, un arī augstākas tesitūras skaņas – kā dziedātu alta vai soprāna balss. Vaska Čellkoncerts šos aspektus apvieno – tajā ir gan virtuozas pasāžas un čellistam visai izaicinošas divas kadences, gan arī šī melodiskā un cilvēciskā balss, kas ieskanas koncerta noslēgumā.

Simone Drešere absolvējusi Roberta Šūmaņa konservatoriju Diselfdorfā, solistes diplomu ieguvusi Volfganga Emanuela Šmita vadībā Veimāras F. Lista akadēmijā, bet maģistra grādu - Berlīnes Hansa Eislera mūzikas akadēmijā Berlīnē, kuru šobrīd Simone Drešere dēvē par savu mājvietu. Jaunā mūziķe saņēmusi vairākas balvas un stipendijas, vairākus gadus piedalījusies Jehūdi Menuhina fonda izveidotajā programmā, koncertējusi daudzviet Eiropā un Amerikā, savukārt ar Vācijas mūzikas dzīves fonda atbalstu jau kopš 2004. gada viņas rīcībā ir Džovanni Batistas Grančīno 1700. gadā darinātais čells.