3. marta vakarā veram jaunu albumu ar trim – Johannesa Brāmsa, Amandas Maieres un Jūliusa Rentgena - vijolkoncertiem, zviedru vijolnieces Cecīlijas Zilliakus (Cecilia Zilliacus) ieskaņotiem kopā ar diriģentes Kristīnas Poskas vadītajiem kolektīviem – Malmes simfonisko orķestri un Västerås Sinfonietta.

Šajā tvartā ietvertā mūzika ir arī skaists, personiskiem notikumiem bagāts stāsts, kā to vēstī tvarta buklets: „1878.gada pēdējā dienā jauns, iemīlējies pāris sēdēja Leipcigas Gewandhaus orķestra mēģinājumā, kurā ar pašu autoru pie pults un Jozefu Joahimu kā solistu tika iestudēts Brāmsa jaunais vijolkoncerts. Iekļūt šajā svarīgajā notikumā Amandai Maierei un Jūliusam Rentgenam bija palīdzējis šī orķestra koncertmeistars,  Jūliusa tēvs  un Amandas skolotājs – Engelberts Rentgens. Ieraksts Amandas dienasgrāmatā: „Mums ļoti patika koncerta pirmā daļa Remažorā, tā bija lieliska; mazāk būtiska šķita otrā, bet pēdējā daļa atkal bija ņipra, dedzīga, nedaudz ungāriska.  Ar nepacietību gaidu šo mūziku dzirdēt atkal.” Brāmsa vijolkoncerta pirmatskaņojums notika 1879. gada pirmajā dienā.

Johannesa Brāmsa (1833-1896) un Jozefa Joahima (1831-1907) ceļi pirmoreiz krustojās 1853.gada pavasarī Hanoverē, un tas bija sākums ilgai, vētrainai  un savstarpēji auglīgai draudzībai. 

Joahimu savaldzināja Johannesa spēlētā ungāru tautas mūzika, kuras elementi kļuva par nozīmīgu komponista rokraksta sastāvdaļu, kas jūtams arī Vijolkoncerta fināla daļā. Lai arī Brāmss vienmēr konsultējās ar Joahimu par vijoles spēles paņēmieniem, un saņēma vērtīgus ieteikumus, beigu beigās viņš tos esot ignorējis. Kritiķi Leipcigas pirmatskaņojumu uzņēma pavēsi, un koncerts tika raksturots kā tāds, kas komponēts nevis vijolei kā solo instrumentam, bet – pret to. Arī leģendārais Pavlo Sarasate, nenoliedzot pašas mūzikas vērtību, sarkastiski aprakstīja situāciju, kurā viņam būtu „jāstāv ar vijoli rokās un jāklausās, kā vienīgo adagio melodiju spēlē oboja”, kas patiesi ir viens no brīnišķīgākajiem obojas solo.

Zviedrijā dzimusī Amanda Maiere (1853-1894) bija pirmā sieviete, kura Stokholmas Karaliskajā konservatorijā ieguva „mūzikas direktores” grādu. 1873.gadā viņa devās uz Leipcigu, lai kļūtu par Engelberta Rentgena audzēkni, kā arī studētu kompozīciju, un gan vijoļspēlē, gan kompozīcijā attīstīja savu karjeru gan Zviedrijā, gan ārpus tās.

Būdama privātskolniece, Amanda tika uzņemta Rentgenu ģimenes lokā, kurā bija populāra arī mājas muzicēšana, kurā varēja sastapt gan to pašu Joahimu, gan Klāru Šūmani, gan rados esošo čellistu Jūliusu Klengelu un dažbrīd arī Brāmsu. 20-gadīgajai Amandai piekļūt šim Eiropas mūzikas centram bija kā nokļūt septītajās debesīs! 

Tobrīd Amanda jau bija kļuvusi par Brāmsa mūzikas cienītāju un drīz vien pēc Vijolkoncerta pirmatskaņojuma, to apguva arī pati. Arī  pašas Amandas Maieres  komponētajam  un atskaņotajam Vijolkoncertam bija lemts kopā ar Gewandhaus orķestri izskanēt pat vairakkārt,  un preses atsauksmes gan Vācijā, gan  Zviedrijā bija pozitīvas. Šī mūzika lielā mērā ir sava laika, dažviet arī Roberta Šūmaņa rokraksta un dažviet arī Mendelszona miminora koncerta atspulgs, un interesanti, ka viens no motīviem  vēlāk atbalsojies arī Brāmsa Pirmajā  simfonijā. Tomēr šī mūzika nenoliedzami ir spilgta komponistes pašizteiksme un pārdomāts tieši vijolei adresēts skaņdarbs. Diemžēl, lai arī Amandas Maieres dienasgrāmatā ir atsauces uz šī koncerta otro un trešo daļu, arī uz to, ka viņa ļoti vēlas šo skaņdarbu pabeigt, lai uzdāvinātu to Jūliusam Rentgenam dzimšanas dienā, saglabājusies  vienīgi Vijolkoncerta I daļa. Pāris apprecējās 1880.gadā, Amandai turpmāk atsakoties gan no komponēšanas, gan vijolnieces turnejām.

Pievēršoties Engelberta Rentgena dēlam Jūliusam Rentgenam (1855-1932), viņš auga muzikālā un talanta attīstībai labvēlīgā vidē. Jau bruņojies ar vislabāko izglītību, viņš nonāca arī  Nīderlandē, kur bija viens no Amsterdamas konservatorijas, kā arī 1884.gadā - Karaliskā Concertgebouw dibinātājiem.

Kas attiecas uz radošo mantojumu, Jūliusam nereti ticis pārmests Brāmsa mūzikas iespaids, lai gan atsevišķi gadījumi var liecināt arī par pretējo (kā tas bijis arī A. Maieres Vijolkoncerta tēmas sakarā): kad Brāmsa Otrajā simfonijā ieskanējies Jūliusa Rentgena Serenādes op.14 muzikālais materiāls, uz ko autors arī Brāmsam norādījis, esot sekojusi pat atvainošanās!

Šajā savstarpējā iedvesmas meklējumu lokā ietilpa arī Vāgners, Franks, Grīgs…1931.gadā, jau krietni septītajā gadu desmitā Jūliss Rentgens, pamatīga žanriskā mantojuma īpašnieks, komponē Vijolkoncertu fadiēz minorā, ko līdzīgi vairākiem komponistiem velta leģendārajai ungāru vijolniecei Jelly d’Aranyi (ar šo vijolnieci mūs tuvāk Bartoka kontekstā tuvāk iepazīstinājusi Magdalēna Geka!). Kā šī jaunā albuma bukletā apliecinājusi Cecīlija Zilliakus, tā bijusi brīnišķīga pieredze – visus šos trīs vijolkoncertus spēlēt, šo mūziku zemādas līmenī izjust, šajā mūzikā dzīvot, to ieskaņot. Tostarp – gan Amandas Maieres, gan Jūliusa Rentgena koncerti solistes repertuārā ir jaunums.