Raidījuma „Orfeja auss” 24. janvāra pārraides muzikālajā pielikumā - divas Franča Šūberta simfonijas, verot pagājušā gada oktobrī klajā laisto kompānijas Pentatone albumu, ko ieskaņojis B’Rock Orchestra diriģenta Renē Jakobsa vadībā.

Sākotnējā veiksmīgā kontrtenora karjera šobrīd Renē Jakobsu aizvedusi līdz pamatīgam ieguldījumam diriģenta ampluā, tostarp, jo spilgti – kopā ar paša dzimtajā Beļģijas pilsētā Ģentē izveidoto B’Rock Orchestra, kas baroka un laikmetīgās mūzikas iespējamās saites apspēlē ne vien savā nosaukumā, bet arī realizē, kā vienā no jaunākajām programmām – līdzās liekot Georgu Frīdrihu Hendeli un viņa Londonas dzīvokļa kaimiņu, protams, vairākus gadsimtus vēlāk, Džimiju Hendriksu. Diskogrāfijā atradīsim arī tādu pāri kā Vivaldi un Keidžs. Bet šoreiz – tīrs Šūberts, komponists, kura mūzika,  kā atzinis Renē Jakobs, viņu savaldzinājusi vēl kora zēna vecumā, tad nākusi interese par dziesmām, īpaši jau Dītriha Fišera-Dīskava ierakstos, līdz nu jau citos gados un apstākļos un pavisam citā šķērsgriezumā Renē Jakobs pievēršas Šūberta simfonijām.

Tvartam pievienotajos komentāros izgaismota polemika starp tiem, kuri nesalīdzināmi augstāk vērtējuši Bēthovenu un Šūberta simfonijas uzskatījuši par „studijām” ceļā uz Devīto - Lielo Domažora simfoniju, kā arī tiem, kuriem nav šaubu par Šūberta simfoniju nozīmību, tās liekot daudz augstākā plauktā, nekā Mendelszona un Šūmaņa partitūras.

Otrā simfonija Sibemolmažorā tapusi 1814.-15. gada ziemas mēnešos, kad komponists ir 17 gadus jauns, un šim darbam viņš arī izvēlas tonalitāti, kas tiek uztverta kā patiesas, sirsnīgas atklātības, līksmu gaviļu un drošsirdības simbols.  Trešajai, kas komponētai Otrajai pa pēdām tā paša 1815. gada vasaras mēnešos, tonalitātei izvēlējies jau Pirmajā simfonijā iedzīvināto triumfālo, atbrīvota gara lidojumam piemēroto Remažoru.