Uzzinot, ka jaunais pianists Behzods Abduraimovs dzimis Uzbekijā, pirmās asociācijas rodas ar turpat Taškentā dzimušo ģeniālo Alekseju Sultanovu, kura mūžs pāragri noslēdzās 35 gadu vecumā ASV, Fortvortā, 2005. gadā. Gan Aleksejs, gan 1990. gadā dzimušais Behzods Abduraimovs – tiesa īsāku laiku – bijuši leģendārās pedagoģes Tamāras Popovičas audzēkņi. Behzods savā studiju ceļā nokļūst pie vēl viena uzbeku izcelsmes pianista - Staņislava Judeņiča, kurš, savukārt, līdzās vairāku starptautisku konkursa tituliem ir Vena Klaiberna 11. Starptautiskā pianistu konkursa zelta medaļnieks, un, pirms pats uzsācis pedagoģisko darbību aiz okeāna, par saviem padomdevējiem izvēlējies cita starpā gan Dmitriju Baškirovu un Mareju Peraiju, gan Leonu  Fleišeru un Sergeju Babajanu.

Behzodam veltītajās recenzijās pēc ovāciju un sajūsmas pavadītiem koncertiem rezumēts, ka „pianistam pieder ne tikai iespaidīga tehnika, bet vēl iespaidīgāka ir viņa muzikalitāte”.

Jaunajam albumam veltītajā Gramophone recenzijā līdz ar pianista virtuozitātes un individualitātes īpašo sakausējumu, kas izpaudies Rahmaņinova mūzikas albumā (ieskaņotā uz paša Rahmaņinova vēsturiskā instrumenta), akcentēts solista stāstnieka un krāsu meistara talants.  Par to varam spriest arī pianista jaunākajā – Debisī, Šopēna un Musorgska mūzikas albumā, kas 14. februārī būs „Orfeja auss” ekspertu uzmanības lokā. Ja Musorgskis, tad, protams, ka „Izstādes gleznas”(1874), kuru tvērums oriģinālajās klavieru skaņās liecina gan par paša Musorgska vairāk nekā pieklājīgo pianismu, gan par komponista izpratni un cieņu pret arhitekta un gleznotāja Viktora Hartmana mākslu, kurai bija lemts īss mūžs, jo izstāde, kas iemūžināta Musorgska svītā, diemžēl, tika sarīkota 39 gadu vecumā aizgājušā autora, tostarp, liela Musorgska mūzikas cienītāja piemiņai.

Kloda Debisī cikls „Bērnu stūrītis” veltīts komponista trīsgadīgajai meitiņai mīļi dēvētai par Šušū, tomēr tas ne jau bērnu, bet pieaugušo repertuārs, ar skatījumu uz bērna pasauli sevī. Līdzīgi Musorgska „Izstādes gleznām” šis opuss ticis orķestrēts, bet klavieru oriģinālā pirmatskaņots1908. gadā.

Savukārt Friderika Šopēna cikls 24 prelūdijas op. 28. aptver visas mažora un minora tonalitātes, kā paraugu ņemot J.S. Baha Labi temperēto klavīru, kas līdzpaņemts uz 1839.- 40. gada ziemas mēnešiem Maljorkas salā, kopā ar Žoržu Sandu bēgot no Parīzes drēgnuma. Atšķirībā no Baha piekopto augšupejošo tonalitāšu secību, Šopēns ceļo pa kvintu apli, sapārojot mažoru ar paralēlo minoru (Domažors - laminors, Solmažors -miminors, Remažors -siminors utt.). Šopēna biogrāfi liecinājuši, ka komponists pats nekad neesot publiski atskaņojis vairāk par četrām šī opusa prelūdijām. Droši vien atzīstami abi viedokļi par to, vai prelūdijas atskaņojamas atsevišķi, pēc izvēles vai visas vienkopus, kā to pirmie (vismaz mums zināmajos faktos un ierakstos) veikuši Feručo Buzoni un Alfrēds Korto, un nu jau šajā rindā arī Behzods Abduraimovs.