Veram vaļā skaņu ierakstu nama "Ondine" klajā laisto albumu "Arturs Maskats. Ksenija Sidorova, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Andris Poga", kurā ieskaņots Maskata "Tango", Koncerts akordeonam "Ko stāstīja vējš pār jūru", Cantus Diatonicus un My River runs to thee

Andris Poga saka: “Maskata mūzikai piemīt tāds īpašs dzejiskums un smeldze, kādu grūti saklausīt citu mūslaiku komponistu darbos. Tā noteikti ir emociju un fantāzijas mūzika, vairāk dionīsiska nekā apolloniska.”

Līdzās mūzikai - saruna ar Arturu Maskatu.

Artura Maskata “Tango” (2002) radies Itālijas ceļojumu iespaidā. Neilgi pēc pirmatskaņojuma tas iekļuva prestižajā simfonisko kompozīciju konkursā Masterprize (Apvienotā Karaliste), 800 opusu konkurencē ierindojoties pirmajā sešniekā.

Arturs Maskats saka:

“Tango — tā ir deja, dzīvesstāsts, arī dzīvesveids, liktenis, kaislība. Metafora vēl kaut kam vārdos nepasakāmam. Dvēseles stāvoklis, kurā debesis var sajukt ar elli, radot kādu jaunu realitāti, jaunu skatījumu uz jau pazīstamu izteiksmes veidu.

Aizgājušais gadsimts ir pacēlis šo deju no mazām Čaka apdziedātām kafejnīcām līdz lielo koncertzāļu augstumiem. Tango — krogos, nakts ugunīs zibošo lielpilsētu ielās un tango — lielākajos teātros, slavenākajos koncertnamos. Tango rakstīja Stravinskis, Ravels, Šostakovičs, arī mūsu Jānis Mediņš, vēl daudzi, daudzi. Tango klasiķis Astors Pjacolla ir viena no 20. gadsimta nogales mūzikas visraksturīgākajām zīmēm. Gribēju apvienot dažādus tango raksturus vienotā dramaturģijā simfoniskajam orķestrim. Tai ir savs iekšējs saturs, kā teātrī — arī lomas. Ar valsi 20. gadsimta sākumā to izdarīja Ravels. Un es gribēju mēģināt — ar tango!”

Akordeona koncerts “Ko stāstīja vējš pār jūru” veltīts Ksenijai Sidorovai: viņa iedvesmojusi gan mūzikas radīšanu, gan zināmā mērā arī nosaukumu, jo koncerts tapis pandēmijas ierobežojumu laikā, kad ceļš pāri jūrai lielākoties bij iespējams tikai domās un sapņos. “Bet galu galā viss šajā pasaulē ir ilgošanās,” saka komponists un uzsver — “ir liela laime strādāt kopā ar šāda līmeņa mūziķi”.

Arturs Maskats: “90. gados dzīvoju tieši blakus jūrai gan ziemā, gan vasarā, un kopš tā laika nevaru iztikt bez jūras. Viļņu spēles var būt liriskas, dramatiskas, dejiskas, un šī deja palaikam var kļūt arī pagalam trakulīga. Tāds ir arī mans akordeonkoncerts, bet tas viss ir viens koptēls, un tā neapšaubāmi ir Baltijas jūra.”

Ksenija Sidorova: “Un es arī esmu pilnīgi par to — tas izklausās pēc mūsu jūras, mūsu dzintara spīduma.

Tas ir ļoti skaists un nostalģisks koncerts. Arturs šo koncertu uzrakstījis, patiešām domājot par manu spēlēšanu! Man ļoti patīk tehniskās vietas, bet vēl vairāk — skaistās melodijas, tieši tāpēc es gribēju skaņdarbu no Artura, jo zināju, ka harmonijas un melodijas — tā ir viņa lieta.

Jau pirmajā mēģinājumā, kamēr vēl tikai orķestris spēlēja, es zināju — viss koncerts ir skaists. Kad orķestris spēlē un es sēžu tam centrā, burtiski skudriņas skrien no šīs skaņas — no tā, kā skaņa mani apskauj.” (no intervijas Latvijas Radio 3 “Klasika”)

Cantus diatonicus Arturs Maskats komponēja kā diplomdarbu, absolvējot J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur studēja pie Valentīna Utkina. Partitūrā veltījuma adresāts nav ierakstīts, tomēr zināms, ka opuss ir stipri personisks. Komponists saka: “Tā bija mana krustmāte, kurai domās to veltīju, viņa bija stipri saslimusi, bet izveseļojās.

Gribējās veltīt kaut ko gaišu un mierinošu vistuvākajam cilvēkam, kas man deva izglītību, skaistu bērnību un visu, visu. Likās, ka viņa varētu neizdzīvot, bet izdzīvoja un nodzīvoja vēl diezgan daudzus gadus. Līdz ar to šis darbs bija kā lūgšana, kas varbūt arī palīdzēja.”

Skaņdarba beigās dzirdama latviešu bāreņu dziesma “Saulīt tecēj tecēdama” — tā iemiesota čelestas dzidrā skaņā.

Pirmatskaņojums notika 1982. gada jūnijā, LNSO diriģēja Imants Resnis. 80. gadu nogalē Cantus diatonicus atkal parādījās apritē, to spēlēja Liepājā un Rīgā, līdz nākamā atdzimšana notika tikai 2022. gadā.

Simfonisko dzejoli My River runs to thee Arturam Maskatam pasūtināja divi Andra Nelsona vadīti orķestri: Bostonas simfoniskais orķestris un Leipcigas Gewandhaus orķestris. Darbs tapa 2019. gada vasarā un rudenī, un jau novembrī tas pirmoreiz izskanēja Bostonā. Pandēmijas dēļ tik atcelts atskaņojums Leipcigā, un 2022. gadā opuss pirmoreiz izskanēja Lietuvā un Latvijā.

Nosaukumā likta Emīlijas Dikinsones dzejoļa pirmā rinda, un viss dzejolis skan šādi.

            My River runs to thee —

            Blue Sea! Wilt welcome me?

            My River waits reply —

            Oh Sea — look graciously —

            I’ll fetch thee Brooks

            From spotted nooks —

            Say — Sea — Take Me!

Arturs Maskats saka: “Manā ieskatā upe šeit nozīmē dzīvību, brīvību, noteikti arī mīlestību. Katrā ziņā kaut ko tādu, kas mums dots no augšas un vada mūsu dzīvi. Darbu veltīju nesen aizgājušā Andreja Žagara piemiņai. Viņš bija arī Andra Nelsona tuvs draugs, un Andris sauca Andreju par vienu no saviem mentoriem.”