Jau otrreiz veram vaļā 2021. gadā gadā firmas Deutsche Grammophon izdoto dubultalbumu ar Vāgnera un Bruknera mūziku un piedāvājam monumentālo Astoto simfoniju. Tā ir pēdējā komponista pilnībā pabeigtā simfonija. Un tai ir divas - 1887. un 1890. gada - redakcijas.

19. gadsimta 80. gados muzikālajā sabiedrībā būtiski mainījās attieksme pret komponista daiļradi.1884. gadā Artūra Nikiša vadībā notikušais Bruknera Septītās simfonijas pirmatskaņojums tika uzņemts ar milzīgu atsaucību un bija liels izrāviens viņa daiļrades atzīšanā. Vienlaikus panākumi komponistam uzlika lielu atbildības nastu, viņam bija pamatīga fizisko un garīgo spēku krīze. Līdz ar to jaunā - Astotā - simfonija no viņa prasīja trīs gadus ilgu darbu. Pirmatskaņojumu Brukners gribēja uzticēt savam atbalstītājam un labvēlim Hermanam Levi Minhenē, taču diriģents simfoniju īsti neizprata un lūdza komponistam partitūru pārstrādāt. Tas Brukneru noveda dziļā depresijā un darbs ieilga vēl uz trīs gadiem, līdz 1890. gadā otrā simfonijas versija bija gatava. Pirmatskaņojums notika 1892. gada 18. decembrī Vīnes Musikverein ar Hansu Rihteru pie "Vīnes filharmoniķu"  diriģenta pults un izvērtās par īstu triumfu! 

Simfonija veltīta Austrijas imperatoram Francim Jozefam I. Imperators pieņēma Bruknera veltījumu un arī piedāvāja palīdzēt samaksāt par darba izdošanu. Simfonija dažkārt tiek dēvēta par "Apokaliptisko", taču tā to nenosauca Brukners. Viņš pats to dēvēja par mistēriju, apzināti vai neapzināti orientētu uz Bēthovena Devīto simfoniju.