Veram vaļā Nacionālās skaņu ierakstu kompānijas "Skani" šīgada aprīlī klajā laisto dubultalbumu "Alfrēds Kalniņš. Ērģeļmūzika. Aigars Reinis". Šoreiz mūsu uzmanībai – pirmais tvarts, bet otro tvartu "Klasika" pārraidīs 2. jūlija vakarā.  

Kā deviņgadīgs zēns Alfrēds Kalniņš sēdās pie ērģelēm Latvijas dzimtās mazpilsētas baznīcā un vadīja ļaudis Mārtiņa Lutera korālī jau tad, kad mazās kājas vēl tikko sniedzās līdz pedālim (kāju klaviatūrai). Ērģeļu sols vēlāk bija viņa, šī sava laika slavenākā latviešu koncertērģelnieka, tronis visu mūžu (1879–1951), taču vispirms nācās izbaudīt ērģeļu profesora Lui Homiliusa (Louis Homilius) mācību Sanktpēterburgas konservatorijā (1897–1901). Tur jaunekļa muzikālo fantāziju pārņem kompozīcija, rodas pirmais desmits solodziesmu, kuru skaits vēlāk ar gadiem sasniedz divus ar pusi simtus. Bet ērģelēm Sanktpēterburgā top tikai Fantāzija solminorā [1/1], ko komponists pats paškritiski un ar ironisku smaidu aizvien dēvējis par savu vienīgo uz papīra pierakstīto improvizāciju. Taču kā apbrīnots improvizators viņš pie ērģelēm ir uzstājies tūkstošiem reižu – par tēmām izvēlēdamies gan klausītāju pieprasītas melodijas, gan tautasdziesmas, bet Latvijas atbrīvošanas kara laikā arī karavīru dziesmas. Minētā kara gados viņš rada savu pirmo operu Baņuta (1918/19) un kļūst par latviešu nacionālās operas pamatlicēju, uzkrāj darbus arī simfoniskajā, kora, klavieru un citos žanros.

(Arnolds Klotiņš)