Šoreiz raidījumā "Bolero" diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs, pianiste Agnese Egliņa, ansambļa Sarband vadītājs Vladimirs Ivanovs un komponists Andris Dzenītis diskutē par to, vai mūzikā viss ir pierakstāms un izlasāms notīs...

"Teksts, ko katrs komponists mums mantojumā atstājis, ir tikai tāda pamatlieta. Jo mums nav ierakstu. Jā, ir daži paša Rahmaņinova ieskaņojumi, arī Ravelu varam dzirdēt. Bet... tas nezināmais jau ir tieši tas, kas šo lietu dara burvīgu, jo katram izpildītājam šajā gadījumā ir sava pieeja konkrētajam komponistam," ir pārliecināta Agnese Egliņa.

Arī ierakstā no koncertlekcijas ansambļa Sarband vadītājs Vladimirs Ivanovs apgalvo, ka mūzika jārada katram pašam: "Notis ir tikai skelets - instrukcija, kas jāizlasa tāpat kā instrukcija veļasmašīnai pirms tās lietošanas..."

Tikām senās mūzikas pētniekam un diriģentam Mārim Kupčam jautājam, cik seni ir senākie nošu raksti, kurus viņam nācies skatīt un rokā turēt. "Manās rokās vissenākais nošu oriģināls ir Rīgas misāle jeb Missale Rigensis - kulta grāmata, kas kādreiz gulējusi uz Doma baznīcas Svētā Krusta altāra. Faktiski tās nav notis - tur ir zīmju raksti jeb neimas, kas virs vārdiem apzīmē melodijas virzienu. Vēl ar Guntaru Prāni strīdējāmies, vai tā pieder 14. vai 15. gadsimta sākumam. Katrā ziņā, tas ir viduslaiku mūzikas paraugs.

Nekādā mērā neatbalstu viedokli, ka viss šajā pasaulē attīstās, turklāt attīstās tikai uz labu.

Manuprāt, katrs laikmets sasniedz attīstības pilnbriedu. Cilvēki sensenos laikos bija daudz praktiskāki, viņi nerunāja tukšu, un tas nozīmē, ka arī nošu rakstība bija pielāgota viņu vajadzībām. Baroka laikmetā pieraksts un proporcija, kas saglabājies no renesanses, kopā ar retoriku ļoti labi nosaka gan skaņdarba tempu, gan raksturu - tur nav vajadzīgs nekāds paskaidrojums.

Ar šausmām skatos uz dažu labu mūsdienu komponistu, kurš uzraksta vienu noti, bet pēc tam uz divām A4 lapām paskaidro, ko ar to domājis...

Retorika mūzikā - tie ir universāli paņēmieni, kas strādā. Klasisks piemērs: visi ir dzirdējuši Vivaldi "Gadalaikus". Katram koncertam viņš devis konkrētu programmu - uzrakstījis konkrētas ainavas. Daudzi pat nav izlsījuši, ka īstenībā vienā no fragmentiem rej suns - "vau, vau". Un tad ir smieklīgi dzirdēt, ka pat izcili orķestri šo fragmentu spēlē tik ārkārtīgi izteiksmīgi..."

Savs viedoklis ir komponistam Andrim Dzenītim, kurš sarunas gaitā uzsver: "Katrā laikmetā bijuši savi noteikumi, un mēs simtprocentīgi nezinām, kā pareizi veidot visus izrotājumus, piemēram, baroka mūzikā. Galu galā - arī man tas šķitis filosofiskas dabas jautājums: ja paraugāmies uz mums pieejamajām 5 nošu līnijām, nemaz tik universālas tās nav. (..) Jautājums - kāpēc vajadzīgas stutes - bemoli, diēzi, palīglīnijas, kuras nereti skaita pat profesionāli mūziķi, lai saprastu, kura nots tad īsti domāta... Un, ja vēl priekšā cita atslēga... Nav brīnums, ka 20. gadsima sākumā, kad revolūciju mūzikā zīmēja futūrisms, aktuāls kļuva jautājums, kā atzīmēt trokšņus? Tad arī radās grafiskais pieraksts zīmējuma formā vai laika intensitātes formā - grafiskie attēli, kas paredzēti izpildītājiem. Kurš katrs to nemaz nevar atskaņot. (..) Vienlaikus jāteic, ka ir pietiekoši daudz dažādu apzīmējumu vienai un tai pašai lietai - piemēram, klasteru dažs zīmē kā melnu kvadrātu, bet cits tajā ietver konkrētu skaņu daudzumu.

Neapšaubāmi, 20. gadsimts (mazāk - 21. gadsimts) gājis visdažādāko revolūciju virzienā, mēģinot daudz ko apgriezt ar kājām gaisā, nojaukt, izjaukt, pārtaisīt, pārbūvēt.

Skaņuraksts ir viena no šādām lietām, ko komponisti mēģinājuši pārbūvēt un pārveidot. 20. gs. un 21. gs. Paskaidrojumu lapa partitūrai priekšā ir galvenais nozīmīgākais tulkošanas līdzeklis šai mūzikai, jo bez tās nu nekā..."