Turpinot balles deju tēmu, šoreiz Ilga Auguste aicina iepazīt fokstrota vēsturi!
Balles un sporta deju skolotājs Dainis Liepiņš atklāj fokstrota dzimšanas fineses un tā evolūciju, vēstot gan par tā saknēm un atzariem, gan vēlākajām metamorfozēm.
Par fokstrotu latviešu akadēmiskajā un neakadēmiskajā mūzikā stāsta arī komponists, pianists Raimonds Pauls, diriģents Ilmārs Lapiņš, trompetists Zigurds Linde un komponists Arturs Maskats. Savukārt muzikologs Guntars Pupa meklē fokstrota ritmus Friderika Šopēna, Frančas Lehāra, Dmitrija Šostakoviča, Džona Adamsa un citu klasiķu mūzikā.
VĒSTURES LĪKLOČI
Dainis Liepiņš atklāj, ka fokstrots dzimis 19. gadsimtā, un tā pirmie svarīgākie paveidi bijuši t.s. tūsteps un vansteps (no angļu val. - two step un one step).
„Fokstrots dejošanu darīja pieejamu arī aizņemtajiem un modernajiem cilvēkiem, kuriem nebija laika apmeklēt deju skolas. Tā bija vienkārša soļošana. Gan vansteps, gan tūsteps "zemāko klašu" dejotājiem ļāva dejot brīvā manierē, kas robežojās ar necienīgu, pat muļķīgu manieri – pārveidotu satvērienu, kas atgādināja lāča apkampienu vai lidmašīnas spārnus,” intervijā „Klasikai” stāsta Dainis Liepiņš.
Runājot par fokstrota pirmsākumiem, Dainis min tā populārākos priekštečus, kuriem, izrādās, cieša saistība ar dzīvnieku pasauli: tītara solis, grizlija lācis, lapsas solis, ķengura lēciens, arī drebuļu deja, mīlētāju divsolis un vēl citas komiskas vai dzīvnieku dejas. „Daudzi tās uzskatīja par skandalozām, un īpaši neieredzēts tika tītara solis, kas atgādināja aizkaitināta putna kustības…”
Ilgu laiku fokstrots bijusi lēkājoša deja, kālab iemantojusi daudz ienaidnieku, līdz ASV dejas profesoru biedrība lēmusi, ka sākotnējā fokstrota lēkājošie soļi nav piemēroti dāmām, un palēcieni aizstāti ar graciozu pacelšanos un nolaišanos.
„Latvijā īpaši populārs ir lielais fokstrots un lēnais fokstrots, turklāt latviešu komponisti radījuši ļoti daudz izcilu lēnā fokstrota oriģinālmelodiju, kas diemžēl nav pazīstamas pasaulē. Visa deju sabiedrība par tām priecātos! Jo pasaulē tiek operēts ar sen apnikušām, visiem zināmām melodijām,” stāsta Dainis Liepiņš. Šajā sakarībā viņš atgādina PSRS laikos izdoto vinila plašu sēriju „Aicinājums uz deju”, kur visaugstākajā līmenī tika ieskaņota dažāda stila deju mūzika, izpelnoties sajūsmu ne tikai PSRS, bet arī ārzemēs.
Deju skolotājs stāsta, ka šobrīd pasaulē pazīstamākie un populārākie fokstrota paveidi ir marša fokstrots, pībodijs, naktsklubu lēnā deja un sacensību dejas – lēnais fokstrots un kviksteps.
Ja vēlaties uzzināt, kāpēc fokstrots tiek uzskatīts par visu laiku nozīmīgāko balles deju, kādas ir atšķirības starp fokstrotu, lēno fokstrotu un kvikstepu, kā arī to, kādas dejas uzskatāmas par fokstrota pēctecēm, ŠEIT klausieties Daiņa Liepiņa plašāku stāstījumu par fokstrota vēsturi!
FOKSTROTS UN LATVIEŠI
Visai liela pieredze ar fokstrotiem gan tos komponējot, gan atskaņojot, ir komponistam Raimondam Paulam. Tipisks lēnā fokstrota paraugs ir maestro sacerētā dziesma „Kūko, kūko dzeguzīte”.
„Savulaik fokstrots Latvijā bija ļoti populāra deja, galu galā - tā ir vienkārša dziesma vai melodija uz četri, un savulaik ar to aizrāvās milzumdaudz meistaru,” atklāj Raimonds Pauls.
Maestro Raimonds Pauls it labi atceras, cik populāri savulaik Rīgā bijuši arī deju kursi, kuros spēlējuši dažādi orķestri, savukārt apmeklētāju pulkā bijuši manāmi neskaitāmi inteliģences pārstāvji, ieskaitot slavenus gleznotājus. Intervijā "Klasikai" Pauls atklāj, kurš no viņiem tango soļus demonstrējis tik azartiski, ka slavenajai māksliniecei Večellai Varslavānei pamanījies salauzt ribas…
Savs viedoklis par fokstrotu ir arī diriģentam Ilmāram Lapiņam: „Fokstrots man asociējas ar ballīšu spēlēšanu jaunībā: biju vēl Dārziņskolas audzēknis, un oficiāli to darīt, protams, nedrīkstēja, bet.. naudiņa bija vajadzīga visiem.” Viņš uzskata, ka fokstrota mode tomēr tā īsti nav mainījusies, un galvenās asociācijas, ko šī deja raisa - lapsveidīgie pārlēcieni, jautrība, nebēdnība un asums. Runājot par fokstrota ievīšanu akadēmiskajā mūzikā, diriģents kā spilgtus piemērus min Džordža Gēršvina darbus „Amerikānis Parīzē” un „Porgijs un Besa”, kā arī Kloda Debisī „Leļļu kekvoku”.
Trompetists Zigurds Linde 70. gados Latvijas Radio bigbenda sastāvā piedalījies Daiņa Liepiņa pieminētās deju mūzikas sērijas „Aicinājums uz deju” visu piecu vinila plašu ieskaņojumos. Tas bijis Maskavas pasūtījums, tāpēc pieeja ieskaņošanas procesam bijusi īpaši nopietna un ritējusi pēc ļoti stingra reglamenta.
„Tika sagādāti neskaitāmi deju mūzikas paraugi pasaulslavenu deju orķestru ieskaņojumos. Klausījāmies, studējām, mācījāmies. Rezultātā ieskaņojām dažādu latviešu autoru dziesmu pārlikumus – tur bija gan Raimonda Paula, gan Ulda Lapsiņa un Ulda Stabulnieka dziesmas, pārliktas deju ritmā.” Ieskaņojumi saņēmuši augstu novērtējumu un komplimentus, ka latviešu veikums ne par matu neatpaliek no ārzemju ierakstiem.
„Fokstrots, pretēji tango smeldzei un nepiepildāmajām ilgām, man asociējas ar mažoru, dzīvesprieku, azartu – īstu jautrības mutuli,” stāsta komponists Arturs Maskats. Viņš sacerējis, šķiet, īsāko fokstrotu mūzikas vēsturē: nepilnu divu minūšu garais fokstrots skan Nacionālā teātra izrādē „Ideāls zaglis”.
Viņaprāt, fokstrots ir spilgts 20., 30. gadu estētikas simbols: „Tas personificē starpkaru sabiedrības noreibumu: cilvēki centās priecāties, dejot, Parīzē un Berlīnē valdīja bohēma. Šodien ne no šā, ne no tā fokstrots nerodas.”
FOKSTROTS UN KLASIĶI
Muzikologs Guntars Pupa pēta fokstrota daudzveidīgo klātbūtni pasaules klasiķu daiļradē. Izrādās, - arī Morisa Ravela pasaulslavenais „Bolero” lieliski skan fokstrota manierē!
Marša fokstrots labi saklausāms Franča Lehāra operetē „Jautrā atraitne” 20. gs. sākumā, bet pārdesmit gadus vēlāk Dmitrijs Šostakovičs padara to par pilntiesīgu koncertmūzikas sastāvdaļu. Te lielisks piemērs ir Pirmā džeza svīta, taču viņa temperaments un intuīcija tiekusies izlauzies un izdauzīties arī Pirmā klavierkoncerta finālā – sava veida fokstrotu fokstrotā. Tikām salīdzinoši klusināti, arī ironiski distancēti fokstrots iezadzies arī Kurta Veila „Trīsgrašu operā”.
Uz goda pjedestāla fokstrotu cēluši latviešu autori: Marģeris Zariņš kinofilmā „Pie bagātās kundzes” nostiprina hrestomātisku, latviešu kultūras kanonā iekļaujamu latviešu starpkara perioda fokstrotu, taču tiklab akadēmiski, cik populāri ir arī Ringolda Ores, Raimonda Paula, Ģederta Ramana un Romualda Grīnblata fokstroti.
No viņu krievu kolēģiem jāmin Georgijs Sviridovs un Alfrēds Šnitke. Arī Leonīda Desjatņikova daiļrade. Un neaizmirsīsim arī amerikāni, mūsu laikabiedru Džonu Adamsu!
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (10)
Nav saprotams, kāpēc par tādu sfēru, kā deju kursi, to izvēli, sekojošo dejošanu vai apbrīnojamo nedejošanu, neviens īsti nerunā. Tā ir nesaprotama mistika. Ja paskaitītu, tad varbūt tikai viens no simts cilvēkiem nekad nav saskaries ar dejošanu. Balles iznāk rīkot un tajās piedalīties visiem vadītājiem, sportistiem - basketbolistie, hokejistiem, utt., māksliniekiem - aktieriem, dziedātājiem, u.c., rektoriem, virsniekiem, utt., tautas deju dejotājiem, ...... vispār visiem, kam vien darbā, skolā organizē balles, bet praksē par visu to ir klusums. Cilvēkiem trūkst būtiski svarīgas informācijas.
D. Liepiņš ļoti labi apraksta iespējamos deju veidus, no kuriem katrs prasa savu, tikai tam atbilstošu apmācību, filozofiju un tehniku, kas savstarpēji nav savietojama - apgūstot vienu deju veidu, tas nenozīmē, ka cilvēki prot dejot citā deju veidā.
To saprot deju skolotāji, bet nesaprot cilvēki, kuri nav informēti ne par Liepiņa minētajiem deju veidiem, ne to atšķirībām, nemaz nerunājot, ka zinātu par deju nesavietojamību - sporta dejotājs neprot dejot ballē, tāpat kā to neprot tautas deju dejotājs, bet balļes dejojušais neprot dejot sporta deju konkursā vai tautu deju kolektīvā.
Mūsu cilvēki, dejojuši un dejo katrā Latvijas ballē līdz pat ballēm Vīnē. Rīgas ballēs sastopami dejojot arī D. Liepiņa apmācītie cilvēki, kuri atbraukuši un Valmieras un Cēsīm, kamēr citu Rīgas deju kursu bijušie kursanti ballēs nekad nav redzami. Tas taču ir īpaši jocīgi un varētu būt sarunas vērtu tēmu komplekss, kas interesētu plašu sabiedrību.
Ja tas nav šī raidījuma kompetence, varbūt ir vērts Liepiņu uzaicināt citā radio vai TV programmā?
Bez mērķa mācīties dejot ir tiešām bezjēdzīgi, un šādi dejotāji kursus pamet jau pēc pāris nodarbībām. Īpaši tie / tās, kas aiziet dejot tikai tāpēc, ka "tas ir tik skaisti, es arī tā gribu" , šiem cilvēkiem nav mērķa, ātri zūd motivācija, laiks un nauda ir iztērēti, bet dejot tā arī neiemācījās.
Pirmkārt, cilvēkam ir jāizvēlas, vai viņš gribētu apgūt deju kā rekreāciju, kā mākslu, kā sacensību, kā fizkultūru, kā tusiņu, vai ko citu. Protams, katrā deju veidā ir kaut kas no visa, tomēr viens ir galvenais.
Balles dejās galvenais ir kulturāla atpūta pilnvērtīogā ballē pie skaistas mūzikas, estētiskā un kulturālā vidē, Dejot vienkāršas figūras ballei atbilstošā līmenī var iemācīties ikviens. Jāmācās sabiedriskās uzvedības un ģērbšanās etiķete.
Sporta dejas ir sacensība ar citiem, māksla. sevis apliecināšana, prasa lielu talantu un cīņas gribu, daudz laika, neatlaidības, un finansējuma. Regulāri jāpiedalās sacensībās, jārēķinās ar daudzu sarežģītu figūru un tehniskā izpildījuma nianšu mācīšanos.
Ja cilvēks iet dejot tikai uz saviem deju kursiem, tā ir fizkultūra, iknedēļas aerobika, kas arī ir labi, ja cilvēkam patīk dejā izlādēt enerģiju bez dejas tehnikas un etiķetes smalkumu apguves.
Tusiņa dejotājam pati dejošana paliek otrā plānā - viņam vienalga, ko, kur un kā dejot, ka tik daudz cilvēku apkārt.
Otrkārt, lai nebūtu rūgtu vilšanos, katram ir jāsamēro izvēlētais žanrs ar savām iespējām - cik stipra būs vēlēšanās dejot, kāda būs veselība, cik laika, finansu un neatlaidības tas prasīs, vai man būs partneris?
Klubu deju kursi ir orienēti tikai uz vienas dejas detalizētu apgūšanu, kam tas patīk, droši uz priekšu!
Līnijdejas ir vienīgais pieejamais deju veids tiem, parasti dāmām, ka nav sava partnera.
Kursus ir katram jāizvēlas pēc vēlamā rezultāta. Tiem kas grib dejot ballē, ir jāiet pie tāda skolotāja, kura audzēkņi un kurš pats ir redzams dejojot ballēs. Tiem, kas grib sacensties, ir jāiet pie tāda skolotāja, kurš ir dejojis vai dejo kunkursos, ir sagatavojis daudz finālistu pāru. Tiem, kas grib īstenot sevi kā mākslinieku dejā, ir jādodas pie tāda skolotāja, kurš gatavo deju izrādesun deju šovus. Tusiņu skolotājs rīko tusiņus savā studijā, dažkārt stunda arī ir kā tusiņš, kā izklaide, un viņa audzēkņi ir redzami tikai tur. Aerobikas skolotājs uz sacensībām un ballēm neiet, šovus un tusiņus nerīko.
No visām dejām man vissaistošākā šķiet pasodoble.
Vai jūs stāstīsiet arī par to?
Lūdzu.
Man liekas ļoti interesants būtu raidījums arī kur, kā, ko un ar kādu mērķi būtu jāsāk mācīties iesācējiem. Par cik man pavisam nesen bija līdzīga problēma, zinu, ka šobrīd iesācējam situācija ir diezgan sapinķerēta. Balles dejas, salsa, tango, lindy-hop, līnijdejas faktiski ir pilnīgi viena no otra atdalītas interesu grupas ar savām ballītēm un skolām un kā iesācējam faktiski nav ne mazākās informācijas ar ko tās atšķiras un kāpēc nodarboties ar vienu vai otru .... Un tad vēl atšķirības starp skolām, kas orientējas uz balles vs sacensību dejām :(
Paldies raidījuma veidotājiem. Dejotāji un arī tie, kas vēl apgūst balles dejas ar interesi kausās šos raidījumus par Deju.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X