Raidījuma „Bolero" epicentrā - spektrālā mūzika jeb spektrālisms: viena no interesantākajām 20. gadsimta otrās puses kompozīcijas tehnikām.

Kas ir spektrālisms un kā tas jāklausās? Vai tas ir stils vai attieksme? Pārdomās dalās trīs spilgti latviešu laikmetīgās mūzikas komponisti: Jānis Petraškevičs, Andris Dzenītis un Rolands Kronlaks. Lai gan neviens no viņiem nav spektrālists (tāpat kā Ludvigs van Bēthovens tāds nebija!), savdabīgais mūzikas stils kompozīcijas studiju un daiļrades procesā viņus nav atstājis vienaldzīgus.

Rolandam Kronlakam spektrālisms simpatizē jau izsenis, un tā būtībā viņš iedziļinājies ilgi un pamatīgi. Viņaprāt, jebkura jauna mūzikas stila rašanās saistīta ar divām niansēm: vai nu sava ceļa meklējumiem, ignorējot bijušo, vai arī tieši tajā balstoties. Viņš gan atgādina, ka jaunu ceļu atklāšana bieži saistīta ar risku no jauna izgudrot to pašu velosipēdu...

Britu profesors Endijs Hamiltons ir pārliecināts, ka minimālisms un spektrālisms ir ļoti radniecīgi, jo abi pretojas Antona Veberna izauklētajam seriālismam. „Tam varētu piekrist, lai gan abiem savstarpējas radniecības nav: ja minimālisma saknes meklējamas tradicionālajās kultūrās ārpus Eiropas, spektrālismu 70. gados radīja franču komponistu grupa, zinātniski iedziļinoties skaņas dabā un ar datortehnoloģiju starpniecību gūtos pētnieciskos rezultātus izmantojot mākslinieciskajā praksē. Pamatīgākie censoņi - Žerārs Grizē un Tristans Miraijs. Viņu atklājumi bija absolūts jaunums 70. gados, sniedzot ieskatu, kāda ir konkrēta instrumenta skaņas virstoņu amplitūda," stāsta Rolands.

Starp citu, Miraijs savulaik pasludinājis, ka spektrālisms ir drīzāk estētika, nekā stils; attieksme, un nevis tehnika, un tam daļēji piekrīt arī Rolands, prātojot, ka spektrālisms ir attieksme pret skaņu.

Viņš pārliecinājies, ka spektrālismā svarīgs ir process. Komponists izdomā trajektoriju, kā no viena spektrālā stāvokļa (piemēram, trokšņa jeb haosa) pāriet uz harmonisko spektru. Tāpat var variēt  instrumentu skaitu, reģistrus. Rolands ir pārliecināts, ka spektrālisms ir baudāma mūzika, bet par savu mīļāko šī stila skaņdarbu nekavējoties atzīst Grizē 1975. gadā sacerēto „Partiels" (1975).

Tieši šo skaņdarbu kā spilgtāko spektrālisma paraugu min arī Andris Dzenītis, otrajā vietā steigšus minot somu komponisti Kaiju Sāriaho, kuras darbā „Du Cristal" orķestris skan kā vēl nekad, gluži svešādi.

Spektrālismu Andris sauc par dabiskāko no laikmetīgās mūzikas virzieniem. „Neviena cita mūzikas tehnika taču nav tik izteikti balstīta dabas resursos! Tēlaini sakot, spektrālisms veidojas no dabas līdzekļiem, no mūzikas DNS kodola, virstoņu rindas. Tā ir dabiski skaista mūzika, taču jebko skaistu, protams, var sacūkot zināšanu trūkuma dēļ..."

Tikām Jāni Petraškeviču fascinē autori, kuri spektrālismu prot prasmīgi sintezēt – tāds ir Magnuss Lindbergs, arī Džonatans Hārvijs.

„Šodien tembra un harmonijas kategorijas ir tik cieši satuvinājušās, ka pastāv pat jēdziens „tembrs-harmonija". Tā tas ir agrīnajos Grizē darbos, arī itālim Fausto Romitelli. Mana domāšana, kas iespaidojusies no šiem komponistiem, kaut apzināti neesmu pārņēmis viņu metodes, balstīta mēģinājumos satuvināt skaņas augstumu un tembra, arī instrumentācijas sfēru," atzīst Petraškevičs. Viņš ir pārliecināts, ka spektrālā mūzika raisa ļoti plašu asociatīvo klāstu, kurā iesaistīta gan vizualitāte, gan garša un smarža.

Kā ir ar spektrālismu latviešu autoru mūzikā? Jāņa Petraškeviča, Santas Ratnieces un Gundegas Šmites tembrāli krāsainajā mūzikā ir gan spektrālismam raksturīgais gars, gan attieksme.

Kādi būtu secinājumi? Spektrālisms drīzāk ir attieksme, tāpēc šī mūzika ir ļoti daudzveidīga - tikpat labi spektrālisma manierē var rakstīt valšus un polkas. Tomēr spektrālisma šarmu labāk atklāj skaņdarbi lēnā tempā.

Visbeidzot: tāpat kā Bēthovena simfonijas, arī spektrālismu var baudīt ikviens - arī bez priekšzināšanām, lai gan uztveres līmenis tādā gadījumā katram no klausītājiem būs atšķirīgs. Taču gan viens, gan otrs tajā spēs atrast baudījumu.