Šoreiz raidījumā "Bolero" rucinām priekšstatu (ko Orķestris "Rīga" pēdējos gados jau krietni sarucinājis!) par pūtēju orķestri kā vien par lietišķi dekoratīvu ansambli, kas kuplina valsts un citus lielus svētkus, militāras parādes, zaļumballes un Dziesmu svētkus. Liekam to vienos svaru kausos ar simfonisko orķestri, uzzinām to, cik interesants uzdevums komponistam ir rakstīt pūtēju orķestrim, kā arī to, cik liela nozīme spēlēšanai pūtēju orķestrī ir jauno mūziķu un vispār cilvēku tapšanā.

Raidījuma viesi ir Orķestra "Rīga" direktore, komponiste, pianiste un muzikoloģe Ilona Breģe, kura īsumā izstāsta pūtēju orķestru vēsturi Latvijā un Rīgā (kur tā sākusies krietnu laiku pirms pirmajiem Dziesmu svētkiem), Orķestra "Rīga" mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Valdis Butāns, Rīgas 6. vidusskolas direktors un orķestru (arī pūtēju orķestra "Auseklītis") vadītājs Haralds Bārzdiņš un komponists Vilnis Šmīdbergs, kurš vairāk par citiem komponistiem rakstījis pūtēju orķestrim.

Pianiste, muzikoloģe, komponiste un Orķestra "Rīga" direktore Ilona Breģe pamatīgi pētījusi Rīgas mūzikas dzīvi daudzu gadsimtu garumā. Viņa atklāj, kā īsti sākusies pūtēju orķestra tradīcija Latvijā. "Jautājums ir par to, ko uzskatām par tradīciju Latvijā: vai tā ir latviešu vai Latvijas pūtēju mūzikas tradīcija. Savos pētījumos esmu atklājusi, ka pūtēju un pūšminstrumentu spēles meistaru loma gadsimtiem ilgi Rīgā bijusi ļoti nozīmīga. Bija divas ļaužu grupas.

Pirmkārt, Rīgas rātes kalpībā esošie spēlmaņi jeb muzikanti, kuru dzīvesvieta bija Pēterbaznīcas tornis, kur tie signalizēja par īpašiem notikumiem.

Viņi darbojās gan 18., gan 19. gadsimtā. Te svarīgi atzīmēt, ka Rīgai bija pašai savs mūzikas direktors - gan pirms, gan pēc Riharda Vāgnera laika tas bija Henrijs Dorns, kurš organizēja lielu orķestri un rīkoja daudzus koncertus. Otra grupa ļaužu bija turīgie rīdzinieki, kuri guvuši labu izglītību, tostarp arī mūzikā, un bija apguvuši kāda instrumenta spēli. Viņus interesēja kolektīvā muzicēšana - spēle ansambļos, orķestros, un šādā veidā notika arī ļoti daudz koncertu. Kopš 1760. gada Rīgā darbojās Mūzikas biedrība, bet 1808. gadā tika nodibināta īpaša biedrība - Ragu mūzikas biedrība, kas sevī apvienoja pūšaminstrumentu spēlētājus. Tajā bija gan aristokrāti, gan tie, kuri spēlēja Rīgas pilsētas teātrī."

Liela nozīme bijusi kara kapelmeistariem Pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu pulkos darbojušies 18 militārie orķestri!

"Tieši no turienes, šķiet, nāk tradīcija, kas mūs aizvedusi līdz pat mūsdienu orķestriem, jo bez armijas orķestriem īsti profesionāla pūtēju orķestru darbība nav bijusi," uzsver Ilona Breģe. "1972. gadā pūtēju orķestra "Rīga" dibināšana bija pagrieziena punkts... Gunārs Ordelovskis bija fantastiska personība! Augsti atzīts inteliģences pārstāvis. Tieši viņš pūtēju orķestri pacēla ļoti augstā līmenī."

Valdis Butāns nācis no profesionālās kormūzikas vides, ceļi viņu atveduši gan pie simfoniskiem orķestriem, bet šobrīd viņš ir Orķestra "Rīga" mākslinieciskais vadītājs. Sarunā Valdis salīdzina visas darbības jomas un uzsver: "Darbs ar pūtēju orķestri sniedz jaunas atklāsmes, atraisa jaunas kvalitātes. Pirmkārt, pūtēju orķestra kvalitatīvā repertuāra klāsts ir pietekoši ierobežots. Taču pērles ir. Augstvērtīgākā mūzika, kas radīta pūtēju orķestrim, ne ar ko neatpaliek no klasiskās simfoniskās mūzikas.

Jo demokrātiskāka mūzika, jo vairāk smalkuma tā paģēr. Arī izklaidējoša rakstura mūziku var nospēlēt dažādi. Mans uzdevums - panākt, lai tas neizklausītos banāli.

Otra nianse - tīri vizuāli jāpierod pie orķestra izvietojuma. Pūtēju orķestris no skaņas viedokļa ir jaudīgākais no Latvijas orķestriem, tāpēc jāpievērš īpaša uzmanība balansa sakārtošanai. Līdz ar to, ka Rīgā joprojām nav kvalitatīvbas akustiskās koncertzāles, nākas pamatīgi pielāgoties. Lielā ģilde mums ir par šauru. Trešā nianse saistīta ar tīri praktiskām lietām: pūtēji, salīdzinot ar simfoniskā orķestra mūziķiem, vienmēr ir noslogotāki: partiju apjoms ir lielāks, nekā jebkurā klasiskajā simfoniskajā sastāvā. Tāpēc jārēķinās ar to, ka mūziķi tīri fiziski ātri nogurst, tāpēc mēģinājumu struktūras plānošana ir specifiskāka."

Klarnetists, diriģents, pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs Haralds Bārzdiņš sarunā atceras, kā 1975. gada rudenī sācis darba gaitas 6. vidusskolā, kļūdams pūtēju orķestra vadītājs. "Biju pabeidzis Dārziņskolu, studēju pirmajā kursā Konservatorijā, un jutos nobijies... Jo līdz tam lielāku kolektīvu vadījis nebiju. Taču tas bija laiks, kad dziļāk iepazinu šo žanru, kuru uzskatu par samērā demokrātisku, un pirmajā, tādā vienkāršākajā stadijā, pieejams jebkuram, kurš to vēlas klausīties vai apgūt.

Pūtēju priekšrocība ir tā, ka viņi spējīgi spēlēt visus: parkā, ielās, koncertzālēs, vestibilos. Turklāt viņi ir mobili: ieliec instrumentu kastē - un prom uz nākamo vietu!

Ja vērtējam dziļāk, tad, salīdzinot ar laiku pirms 40 gadiem, domāju, ka pašlaik sākas pūtēju orķestru simfonizēšana. Uzstādām aizvien augstākus mērķus. Diriģenti rod iespēju aizvien dziļāk iet mūzikā. Strādājot skolā un redzot, cik daudz mūziķu uzsākuši profesionālās gaitas, tas ir ļoti būtiski! Redzam, ka LNSO, LNO orķestrī spēlē ļoti daudz bijušo amatieru. Un tā jau ir tā sula un nervs: svarīgākais, kādu ievirzi iedod skola, jo daudzi līdz tam nemaz nenojauš par sava talanta dzirksteli. Skolotāji nopulē spējas un pieradina pie darba. Simfoniskā mūzika vairāk rada indivualitātes, taču daudzi diriģenti saka, ka pūtēju orķestrtis kā rupjmaize, no kuras varētu veidoties orķestris. Šobrīd mani sapņi sāk piepildīties - pūtēju orķestru koncerts, kas bija Ķīpsalā, pierādīja: šāda veida orķestris vairs nav skaņu sakopojums. Pūtēju orķestris dod iespēju izpausties! Priecājos, ja izdodas laba mācībstunda, mēģinājums - katrreiz svarīgi sasniegt mirkli, kad jaunietis gūst kādu pārdzīvojumu. Pūtēju orķestri šobrīd ir uz viļņa."

Vilnis Šmīdbergs, kurš sniedzis pamatīgu ieguldījumu pūtēju orķestra repertuārā, vaicāts, ko jaunu iegūst skaņdarbi, kuri pārlikti pūtēju orķestrim, saka tā: "Tie ir pavisam citādāki! Faktiski tas nav pārlikums - tā ir pārkomponēta mūzika, kad pilnībā saplūsti ar komponista mūziku. Nu, nevar nolikt priekšā partitūru un citādāk instrumentēt. Mūzika jāzina perfekti. Man pašam ir tā: kad konkrētais skaņdarbs sāk skanēt galvā, tad arī sāku just orķestrālās līijas."

Par komponista attiecībām ar pūtēju orķestri varētu uzrakstīt veselu romānu: "90. gados biju saistīts ar Iekšlietu ministrijas sardzes pulka orķestri - faktiski bigbendu, un sadarbība izvērtās 11 gadu garumā.

Tas bija murgs... Vēl tagad pat nevaru aptvert to, kam izgāju cari. Nebija jau tikai mūzika - bija diennakts dežūras, treniņi, šaušanas nodarbības. Labi, ka man bija padomju armijas rūdījums.

Sevišķi patīkami tas nebija. Bet.. Nebūtu to gadu, nebūtu "Dārgakmeņu". Repertuāra taču nebija, dabūju rakstīt visus procesuālos darbus, himnu pārlikumus, maršus, apdares."

"Ja šobrīd jāraksturo pūtēju orķestru situācija Latvijā pēdējos gados, tā ir diezgan sarežģīta," atzīst Ilona Breģe. "Visā pasaulē nodala divu orķestru tipus - t.s. maršējošos orķestrus un symphonic band. Tie ir absolūti dažādi sastāvi! Pateicoties Dziesmu svētku tradīcijai, mums ir daudz amatierorķestru, taču tie īsti nepieder ne vienam, ne otram žanram. Jā, viņi soļo Dziesmu svētku gājienos, bet nevar pretendēt uz koncertorķestru statusu. Ja par jaundarbiem - arī šeit ir divu veidu pasūtījumi, kas strikti nodalāmi. Viens repertuārs ir tas, kas tiek rakstīts speciāli Dziesmu svētkiem un tas patiesi uztverams tikai kā šo svētku repertuārs. Otrs - tas, ko dara orķestris "Rīga" - mēs pasūtām darbus komponistiem, lai veidotu īstu koncertrepertuāru. Tā ir svēta lieta: ja daudzās valstīs pūtēju orķestrim koncertskaņdarbu ir daudz, mums ir maz. Pēdējos gados to ļoti kopjam, cenšamies ieintersēt. Rezultāti ir dažādi.

Protams, tāpat kā citiem, arī man, klausoties pūtēju orķestru mūziku, daudzkārt gribas aizvērt ausis. Taču tas, ko ļoti novērtēju un sapratu, tiklīdz sāku strādāt šajā orķestrī - ka tā repertuāra krāsas ir pārsteidzošas, salīdzinot ar jebkuru simfonisko orķestri!

Biju saviļņota, ka tieši Ziemassvētku mūzika tik fantastiski skan pūtēju orķestru priekšnesumā."

Vai Orķestra "Rīga" izaugsme paceļ amatieru orķestru līmeni? "Nekādā veidā! Jo amatieru kustība apvienota Dziesmu svētku tradīciju stilistikā, un neviens no mūsu savlaika māksIinieciskajiem vadītājiem - ne Andris Poga, ne Mārtiņš Ozoliņš - nekad nav bijuši aicināti kļūt par Dziesmu svētku virsdiriģentiem, kas būtu bijis neiedomājami Ordelovska laikā. Tā nu amatierkustībai ir savi diriģenti, savi notikumi, un tas neiet kopā."

Visbeidzot, Ilona Breģe vēlreiz izskaidro, kālab "Rīgas" vadība lēmusi par labu nosaukumam "Orķestris "Rīga"" (nevis profesionālais pūtēju orķestris "Rīga").