Ko mūzikas pētniekam nozīmē mūziķu vēstules?

Kā un kāpēc mūsu komponisti tās rakstījuši? Kur tās glabājas, kurš par tām rūpējas un kur tās varam izlasīt? Atbildes uz šiem jautājumiem šonedēļ meklējusi Ināra Jakubone, savos atklājumos daloties arī ar "Klasikas" klausītājiem.

Autores pieredze

Visupirms Ināra Jakubone atzīstas, ka viņai pašai vismaz trīs reizes no komponistu vēstulēm izdevies gūt tikpat lielu emocionālu baudījumu kā no viņu mūzikas. Pirmā reize bijusi vēl studiju laikā, kad topošā muzikoloģe atklājusi Emiļa Melngaiļa un Modesta Musorgska saraksti, kurā krievu meistars apcerējis ne tikai Rīgas cigārus, bet arī Rīgas melno balzamu. Otrā reize bijusi tad, kad Mocarta nāves divsimtgadei par godu klajā laists viņa vēstuļu izdevums angļu mēlē: šīs vēstules Mocartu ļāvušas iepazīt kā pārsteidzoši vispusīgi izglītotu, erudītu personību, kurš teicami runājis (un rakstījis) četrās valodās. Bet nesenākais, kultūršoka vērtais iespaids saistīts ar 2006. gadā izdoto Jāzepa Vītola vēstuļu grāmatu "Dziesmai vieni gala nava", kur meistars atklājas vēl nebijušā intimitātes pakāpē.

Uz sarunu Ināra Jakubone aicinājusi vairākus cilvēkus, kas, iespējams, vislabāk pārzina latviešu komponistu epistulāro mantojumu.

Arnolda Klotiņa saldēdiens

Jautāts, ko devusi vēstulēs rodamā informācija, rakstot monogrāfiju par Alfrēdu Kalniņu, muzikologs Arnolds Klotiņš stāsta: "Vēstules vēstures pētniekam ir luksusa lieta - kā saldais ēdiens, jo no tām var uzzināt ļoti daudz.

Vēstules ir arī absolūti nepārsūdzams faktoloģisks materiāls: ja dokumentos kādus datumus iespējams viltot, tad pasta zīmogs uz vēstules aploksnes ir nepārsūdzams!

Svarīgākais, ka vēstules dod priekšstatu par cilvēku viedokļiem visdažādākajos jautājumos; tās atspoguļo pat vēstuļu rakstītāju pasaules uzskatu. Dažreiz vēstuļu komplekts dod ieskatu veselā mūzikas laikmetā." Savu teikto muzikologs pamato arī ar vairākiem uzskatāmiem un konkrētiem piemēriem.

Zane Gailīte par seno Rīgu un Dārziņa bailēm

Vienu no interesantākajām Rīgas mūzikas vēsturei veltītajām grāmatām - "Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli" - sarakstījusi muzikoloģe Zane Gailīte. Viņa veidojusi arī Emīla Dārziņa piemiņas izdevumu "Mēness starus stīgo", kurā  rodami gan pašas Zanes apcerējumi, gan Dārziņa laikabiedru atmiņas, kā arī vēstules.

Vai Zanei bijusi iespēja strādāt ar vēstulēm, rakstot arī par Rīgas mūziku 16. un 17. gadsimtā? "Jā gan, arhīvos ir daudz dažādu vēstuļu - tās tikai grūtāk atšifrējamas, jo laiks ir senāks. Taču tāpat atrodamas gan dažādas lūgumvēstules un žēlabas, gan jebkas cits, kas cilvēkiem bijis aktuāli. Rakstītāju un pierakstītāju visos laikos bijis daudz. Tiesa gan, sākotnēji tā vairāk ir kā dienesta sarakste, jo skaistās vēstules nāk vēlāk - 19. gadsimtā, kad visi māk rakstīt, puķītes zīmēt, noformēt tās itin skaisti: kā nu kuram izdodas..."

Lasot Emīla Dārziņa vēstules, Zane Gailīte secinājusi: "Izmisuma brīžos Emīls varēja vēstules arī saplēst: viņš daudzreiz bija uz niecības sliekšņa pats sevī, jo apkārtne viņu nevarēja ne novērtēt, ne pieņemt.

Un vēl būtiska lieta ir bailes. Kā zināms, bailes ir vienas no senākajām cilvēka emocijām, un bailes ir tās, kas deformē cilvēka domāšanu. Tāpēc bailes ietekmējušas arī Dārziņu. Turklāt bailes no visa: no tā, ka nomirs, no tā, ka kāds kaut ko sliktu pateiks."

Zane Prēdele Vītola istabā

Vēstules jāprot un jāgrib ne tikai rakstīt un lasīt, bet arī rūpīgi glabāt. Par to Ināra Jakubone uz sarunu aicinājusi muzikoloģi, Latvijas Radio Eiroradio projektu koordinatori Zani Prēdeli, kura jau vairākus gadus rūpējas par kārtību Jāzepa Vītola piemiņas istabā Latvijas Mūzikas akadēmijā. "Vēstuļu šeit patiesi ir daudz: tās ir atnestas, atsūtītas, saglabātas. Viens no maniem lielākajiem atklājumiem - vēstules, kas saglabājušās no laika, kad Jāzeps Vītols jau bija atgriezies Latvijā, bet turpināja sarakstīties ar saviem Sanktpēterburgas kolēģiem: vēstuļu autori ir gan krievi un vācieši, gan franči, ebreji un poļi - visi, kas tolaik aizbraukuši no Pēterburgas revolūcijas laikā. Vītola rokraksts ir sarežģīts, t.s. pērļu rokraksts. Taču tas ir lielisks! Varbūt no malas izskatās, ka tas ir smalks, grūti salasāms, bet, ja iepazīst, izlasīt nav grūti. Varbūt mazliet sarežģītāk ar veco krievu valodu, bet latviski esmu jau pieradusi."

Lielajā vēstuļu krājumā ir arī tās, kuras Jāzeps Vītols rakstījis savai vēlākajai dzīvebiedrei Annijai abu cerēšanās laikā: "Pie vienas no tām pievienots arī līgavas plīvura gabaliņš. Tāds nieks, bet - skaista vēsturiska liecība..."

Vēstules atklāj ļoti daudz aizraujošu sadzīvisku nianšu par izcilā komponista ikdienu un sadzīvi, parādot viņu ne tikai kā ģeniālu, vēstures annālēs glorificētu personāžu, bet gluži cilvēcisku un vienkāršu. "Protams, vienmēr ir mazliet neērti lasīt svešu cilvēku privātās vēstules. Tomēr manā gadījumā tās kļuvušas par vēsturiskiem dokumentiem, kas neko nemaina manā cieņpilnajā attieksmē pret Vītola personību. Vēstulēs atklājas detaļas, kas viņu un viņa laikmetu dara spilgtāku, kolorītāku, patiesāku, un par to ir liels prieks," uzsver Zane Prēdele.

Ineses Žunes atklājumi

Uz sarunu aicināta arī Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumu kuratore, muzikoloģe Inese Žune. Cik bieži viņas ikdiena saistīta ar vēstulēm? "Ikreiz tas ir atšķirīgi. Vienmēr - kad ienāk kāds jauns arhīvs. Pēdējos gados jo bieži saņemam sūtījumus no trimdas latviešiem. Tad pārskatām arhīvu kopumā un esam priecīgi, ja tajā ir arī vēstules, kas ir vērtīgs izziņas materiāls."

Inese atklājusi, ka ļoti interesantas vēstules Londonā dzīvojošajam Albertam Jērumam rakstījis mūsu Marģeris Zariņš, kurš tobrīd atradies Holandē, Jaunās mūzikas kongresā. "Viņš šajās vēstulēs rakstījis ne tikai par kongresu, bet stāstījis par savām izjūtām: proti, pēc tam, kad bijis paviesojies pie Jēruma Londonā, viņš bijis izsaukts uz pārrunām labi zināmās instancēs."

Tāpat Inese Žune stāsta, kā notiek vēstuļu iegrāmatošana arhīvos. "Protams, tas ir ļoti emocionāls brīdis, jo tu pieskaries cilvēka dziļi intīmajai pasaulei. Pirmoreiz vēstuli paņemot rokā, visupirms to lasi kā stāstu, kā romānu..."

Imanta Zemzara vēstuļu akadēmija

Studijā aicināts arī komponists Imants Zemzaris, kuru desmit gadu garumā vienojusi vēstuļu draudzība ar Kanādas latviešu komponistu Tālivaldi Ķeniņu.

"Vēstulēs tika runāts par mūziku: daudz svaigas informācijas saņēmu par to, kas notiek aiz okeāna, ko viņš dzirdējis, kur klāt bijis. Viņam ārkārtīgi interesēja, kas notiek šeit, Latvijā: lūdza, lai sūtu jaunāko skaņdarbu ierakstus, koncertu programmiņas. Tā bija vērtīga sarakste, intensīva domu apmaiņa par visdažādākajiem jautājumiem. Tas bija nopietns darbs - spēt atbildēt uz tik daudzām regulārām vēstulēm - garām, izvērstām. Otras tādas sarakstes, kuru uzlūkoju kā īstu kultūras skolu jeb akadēmiju, manā dzīvē līdz šim nav bijis..."

Jautāts par Tālivalža Ķeniņa vēstuļu pamattēmām, Imants Zemzaris neslēpj: "Varēja just, ka savas dzīves pēdējā laika nogrieznī komponists cenšas rezumēt savu mūžu, savu veikumu mūzikā, tiecoties visupirms jau pats sev noskaidrot savas dzīves "sauso atlikumu" - kas paliks no viņa darba, viņa centieniem. Šajā ziņā vēstules bija egocentriskas, jo viņš runāja par savu mūziku, izsverot visus "par" un "pret". Bet tas bija tik saprotami."

Paradoksāli, bet šajās vēstulēs Tālivaldis Ķeniņš nereti visai kritiski izteicies par savu veikumu un kompozīcijas prasmi. "Viņš pats rakstīja: "Man mana mūzika krīt uz nerviem, izņemtot atsevišķus skaņdarbus." Viņš bija paškritisks un pietiekoši objektīvs savu darbu vērtētājs. Ķeniņš ir izcils piemērs tam, kā cilvēks ar diezgan minimālu talanta devu (kā viņš pats to uzsvēra) un milzīgām darba spējām, arī māku mācīties, var sasniegt tik ļoti daudz," stāsta Imants Zemzaris.

Imants pārliecinājies, ka cilvēki šodien kļuvuši krietni lietišķāki, pragmatiskāki un neziedo laiku šādai "satiksmes formai" kā vēstulēm, nerodot tur ne prieku, ne baudu, ne estētisku ieguvumu. "Tas pieder agrākiem gadsimtiem. Bet Tālivaldis Ķeniņš to ļāva man izbaudīt pilnā mērā. Viņa vēstules ir šedevri domu piesātinātības ziņā, arī stilistiski savos tekstos viņš panāca tādu plūdumu, tik strauju temporitmu, tādu teksta nepārtrauktību, kāda mūslaiku literatūrai un rakstu valodai nav tipiska."