Kura ir tā robeža, aiz kuras beidzas diletantisms un sākas profesionālisms? Uz šo slideno jautājumu atbildes meklē Sandra Ņedzvecka kopā ar mūzikas ierakstu ekspertu Juri Griņeviču, filosofi Dainu Teters un komponistu Jāni Petraškeviču. Sarunu trāpīgi ilustrē mūzikas „amatieru” – mākslinieka Jāņa Anmaņa un Arņa Martinelli – komentāri.

Juris Griņevičs: „Svešvārdu vārdnīcā lasām, ka diletants ir cilvēks, kurš kā amatieris darbojas dažādās jomās bez attiecīgas sagatavošanās. Tāpēc piedāvāju savu traktējumu: amatieris – tas, kurš ar savu nodarbošanos nepelna iztiku.”

Vai diletantismu mūzikā izslēdz oficiāli atzīts diploms? Kā spilgtu piemēru Juris min Johannesu Brāmsu, kurš bija profesionāls pianists, bet kompozīciju apguvis patstāvīgi: vai tāpēc viņu sauksim par diletantu?!

Arī latviešu mūzikā robežu novilkt grūti: ja profesionalitāti minam kā sinonīmu komponista diplomam, kuri ir mūsu profesionāļi? Jurjānu Andrejs un Jāzeps Vītols. „Diemžēl mūsu talantīgākie komponisti – Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš, Jānis Mediņš un citi – bija bez komponista izglītības, un šis fakts diemžēl atspoguļojas viņu mūzikā. Jā, viņiem pieder pasaules klases opusi, bet tās ir miniatūras. Profesionālisma trūkums izpaužas tieši lielformas darbos.”

Viņaprāt, diletantisma risks meklējams citā aspektā: „Cik daudzi sevi dēvē par komponistiem, kaut īstenībā nepazīst notis!”

Savs skaidrojums ir filosofei Dainai Teters: ja profesionālās mākslas pamatā ir izstrādāts standarts, neprofesionālā māksla dzīvo ārpus standartiem. Lai gan kā mūzika, tā māksla vēsturiski tiek definētas kā daiļās mākslas, mūzika gan no klausītāja, gan tās radītāja prasa pamatīgāku sagatavošanos. Šajā sakarībā viņa citē austriešu filozofa Ludviga Vitgenšteina teikto, ka brīžos, kad cilvēks, dzirdot mūzikas darbu, izsaucas „Vai, cik skaisti!”, viņam tas atgādinot suni, kas luncina asti…

Filosofe dalās pārdomās arī par to, kā atšķirt „augsto” un „piezemēto” mākslu: „Ja iedziļinās Šekspīra tekstos, kuri oficiāli ierindoti „augstās” mākslas kategorijā, šķiet, ka lasām fragmentus no Playboy...”

Tikām diplomētais komponists Jānis Petraškevičs par diletantu sauc cilvēku, kuram pietrūkst kritiskās domāšanas, bez kuras radošajā jomā neiztikt: „Šaubas virza uz priekšu!” Sev svarīgākās atziņas viņš apguvis pašmācības ceļā, darba ikdienā pats „diagnosticējot” trūkumus un saprotot, kur vērsties pēc padoma.

Vēl raidījumā par to, vai Prūsijas karalis Fridrihs Lielais flautas spēlē bija amatieris, jebšu profesionālis, par latviešu politiķiem, kuru pamatprofesija ir mūzika, un vai par diletantiem saucami tie desmitiem tūkstoši, kuri piedalās Dziesmu svētkos.

Ak, jā: ikvienam no raidījuma dalībniekiem ir sava profesija, kurā tiek strādāts no sirds, bet vai ir kāda joma, kurā viņi darbojas arī kā amatieri? Jānim tā ir vizuālā māksla, Dainai – ievārījumu gatavošana, bet Juris ir kaislīgs dārzkopis un kulinārs.