Ludvigs van Bēthovens - klasikas titāns, kura vārdā ir nosauktas 700 ielas un laukumi piecos kontinentos un kura personība iedvesmojusi citus māksliniekus - no viņa laikabiedriem līdz Endijam Vorholam. Cilvēks, kurš vienai tasītei skrupulozi noskaitījis 60 kafijas pupiņas, un, kā jau vīna darītāju atvase, arī šai dzirai nav licis ilgi uzkavēties pudelē. Būdams dedzīgs improvizators, Vīnē vien viņš dzīvojis 68 adresēs, un, ja tajās bijusi vanna, tad viņš allaž izmērījis ūdens temperatūru tajā. Komponists, kas lielāko daļu savu darbu radījis nedzirdīgs, bet kura mūzika ir sinonīms ģēnija gara spēkam. 2020. gada decembrī svinam viņa 250. jubileju.

Šī jubileja bija iecerēta pavisam citādāka – ar tūkstošiem koncertu visā pasaulē, ar vērienīgiem festivāliem, kuros pulcētos ļaužu miljoni. Un varbūt pat apkamptos, kā to vēlējis Šillers slavenajā „Odā priekam”.

Diemžēl paradoksālā  kārtā pandēmijas gads mūs it kā nostādījis paša Bēthovena situācijā – mēs nedzirdam to, ko vajadzētu dzirdēt.  Kur nu vēl apkampšanās! Mākslinieki ir pauzes režīmā, un svinēšanas vēriens, kādu būtu pelnījis ģēnijs, reducējies uz bezpublikas digitālajiem koncertiem un viņa mūzikas ierakstiem.

Šajā raidījumā Gunda Vaivode kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti izseko tēlnieka Nauma Āronsona gaitām no Krāslavas līdz Bonnai, kur Bēthovena mājas dārzā jau vairāk nekā gadsimtu skatāma komponista slavenā biste. Skatu uz kolēģa veikumu sniedz Gļebs Panteļejevs.

Par Bēthovena nedzirdības likstām - saruna ar dakteri Dinu Sumeragu, skan arī Artura Maskata un Marisa Jansona domas, fragments no „Heiligenštates testamenta”, kā arī rekonstruējam, kā mūziku varētu būt dzirdējis pats autors, un un klausāmies filtrēto "Pastorālo" simfoniju bez putniem.