Kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī" uz Lielo mūzikas balvu pretendē čelliste Inga Ozola, pianists Rihards Plešanovs un arfiste Ieva Šablovska.

"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve - mūzikas žurnāliste un kultūras pētniece Lauma Mellēna-Bartkeviča: "Mūzika lielākajā daļā gadījumu nozīmē sadarbību un komunikāciju - ļoti delikātu un savstarpēji pieslīpējošos mākslu. Latvijā esam ļoti bagāti ar mūziķiem, kas nereti līdzās darbam kādā daudzskaitlīgā muzikālā kopā atrod savā radošajā dzīvē, savā ikdienas darbā laiku un vietu darīt ko citu. Atrod vietu kamermūzikai, atrod vietu meklējumiem dažādos sastāvos, atrod vietu pat solo uznācieniem un dažādiem izaicinājumiem savā personīgajā mākslinieciskajā ceļā.

Rūdīti meistari, kuriem nepietiek ar ikdienas rutīnu un kuri nevar citādi, kuriem mūziķa ampluā ir daudzdimensionāla, radoša pašrealizācija, kas sniedz gandarījumu gan pašam, gan klausītājiem, gan domubiedriem, ar kuriem kopā muzicējam. Bieži vien šie mūziķi ir drosmīgi pirmatskaņotāji, uzticami skatuves partneri un līderi, kuri šad un tad ir gatavi palikt ēnā kopēja mērķa vārdā.

Latvijas Nacionālās operas orķestra čellu grupas koncertmeistare Inga Ozola līdztekus dienišķajām operas un baleta izrādēm regulāri muzicē dažādos instrumentālos un vokālinstrumentālos sastāvos, pērn koncertējot Rīgas kultūrvietās, Daugavpilī un Preiļu parkā, Jelgavas pilī un Ungurmuižas opersvētkos, Dobeles ceriņu dārzā un citviet. Inga Ozola saspēles prieku un kamermuzicēšanu kopā ar domubiedriem dēvē par savu lielāko māksliniecisko piepildījumu.

Inga Ozola: Latvijas Nacionālajā operā esmu jau 25 gadus - apaļa jubileja. Iesākumā manos plānos darbs operas orķestrī nebija, jo biju vairāk saistīta tieši ar kamermūziku. Kamermuzicēšana man ir vistuvākā, tā mani pavadījusi no agras bērnības kopā ar vecākiem, ļoti aktīvi turpināta vidusskolā, spēlējot dažādos ansambļos. Mana pirmā darbavieta bija Mediņskola, kur strādāju kā koncertmeistare-ilustratore. Arī šobrīd, cik vien ir iespējams, es spēlēju kamermūziku, jo tā man tiešām ir sirdslieta.

Vecāki stāstīja, ka no piecu gadu vecuma man bijusi interese par mūziku, un bija iespēja izvēlēties starp klavierēm un čellu. Mana izvēle bija čells, jo šķita, ka tas būs mazliet vieglāk (..) Mana skolotāja bija Ilze Rugēvica, ar kuru mums bija ļoti laba sapratne.

Sākas viss ar mājas muzicēšana, kopā ar draugiem, līdz virzījās ļoti nopietni uz solo un konkursiem. Profesore E.Testeļeca: "Un tālāk – mana dzīve ar čellu."

Kamermūzikā jūtos kā zivs ūdenī, lai gan šobrīd varu teikt, ka tā ir arī orķestrī, pateicoties ilgajai darba pieredzei. Tā kā mana specifika ir staistīta ar dziedātājiem – tā ir mana stiprā puse. Visa dzīve ir viena vienīga kamermūzika, un ļoti labā kompānijā – ar ļoti dažādiem, brīnišķīgiem mūziķiem, no kuriem daudzi ir mani draugi.

Pianists Rihards Plešanovs ir klavieru kvarteta Quadra un ansambļa Arcandela līdzdibinātājs, sadarbojies ar Latvijas Radio kori un Kremerata Baltica, LNSO un Liepājas Simfonisko orķestri. Saspēlē ar kontrabasistu Oskaru Bokanovu iepazīstināja ar čehu mūziku un Andra Dzenīša darbu Iron-Wood, kopā ar Sinfonietta Rīga solistiem mākslas galerijā “Zuzeum” atskaņoja Dmitrija Šostakoviča Klavierkvintetu, ar saksofonistu Kārli Auziņu muzicēja arī Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” atklāšanas vakarā.

Rihards Plešanovs: "Šis gads bija diezgan aktīvs. Man prieks, ka šie divi kolektīvi - Quadra un Arcandela - ir ļoti stabilas vienības manā dzīvē. Ar Quadru mēs spēlējam jau vairāk kā 11 gadus, kas ir diezgan solīds laiks, un Arcandela dibināšanas laiks arī ir  ap 2013. gadu. Ar Quadra mums bija  koncerts Mūzikas namā "Daile", kur atskaņojām A. Dzenīša, P. Hindemita un R. Šūmaņa mūziku, tas bija ļoti nopietns koncerts. Tad uzstājāmies mūsu mīļajos Madonas mūzikas svētkos ar mazāk zināmu latviešu mūziku – tur bija gan Arnolds Šturms, pirmatskaņojām Jāņa Petraškeviča mums rakstītu skaņdarbu. Rudenī bija arī  koncerts kultūrvietā "Totaldobže" tādā underground atmosfērā.

Ar "Arcandela" ļoti skaists koncerts šogad bija Valmiermuižas festivālā – man šķiet, pirmo reizi spēlēju folkfestivālā. Lija lietus, es ar gumijas zābakiem sēdēju pie sava sintezatora. Tā ir fantastiska pieredze, ka no sterilas koncertzāles vari būt arī šādā atmosfērā.

Vēl viena veiksmīga tikšanās šogad bija ar saksofonistu Kārli Auziņu, kurš mani aicināja spēlēt viņa mūziku, to ierakstījām platē, kas nupat ir iznākusi. Tā bija satikšanās ar kādu no džeza mūzikas – tie atkal ir jauni izaicinājumi. Man patīk tā dažādība, jo ir jāmeklē veids, kā iekļauties katrā ansamblī un katrā situācijā – tu nevari štancēt vienu paņēmienu un vienu sajūtu. Ar Kārli tas bija  kaut kas pilnīgi jauns, jo viņš daudz smeļas no afrikāņu un indiešu ritmiem. Mēs gan plaukšķinājām ritmus, gan apguvām jaunas tehnikas un eksperimentējām. Tas bija ļoti radoši un skaisti."

Ieva Šablovska ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare, stilistiski daudzveidīgās programmās sadarbojusies ar visiem Latvijas vadošajiem orķestriem, arī Latvijas Radio bigbendu un VAK “Latvija”, Latvijas Radio kori un koriem “Kamēr…”, “Sōla” un “Balsis”, kā arī muzicē dažādos kamersastāvos - kokļu ansamblī “Raksti”, duetā ar dzīvesbiedru, saksofonistu Ainaru Šablovski, Trio SILK un Trio Angelicus. Kopā ar kamerorķestri Sinfonia Concertante un autoru pie diriģenta pults 2022. gadā tika pirmatskaņots Andra Vecumnieka Koncerts arfai un orķestrim.

Ieva Šablovska: "Pirmā reakcija, kad uzzināju par balvas nomināciju, bija – kāpēc šogad? Manuprāt, pagājušais bija krīzes gads, jo martā beidzās Covid-19, februārī sākās karš. Manuprāt, mums, mūziķiem, kas pārstāv tādu kā izklaidējošo sfēru, bija ļoti smagi atsākt muzicēt, piedalīties normālā ikdienā. Man tiešām ir pārsteigums par to, ka šajā krīzes gadā esmu nominēta par darbu ansamblī. Domāju, ka nominācija nevar būt par vienu gadu.

Darbs ansamblī ir daudzus gadus krātas un slīpētas prasmes. Arī mūsu rakstura īpašības, kuras pieslīpējam, lai būtu brīnišķīgi ansambļa biedri.

Kaut kādā ziņā pagājušais gads bija īpašs, jo man bija brīnišķīga iespēja muzicēt solo ar orķestri. Mani uzaicināja Andris Vecumnieks, pirmatskaņot viņa Arfas koncertu, kurā, patiesību sakot, mazliet arī piedalījos skaņdarba tapšanā, jo biju arī redaktors šim skaņdarbam. Tādā kopdarbā un brīnišķīgā sadarbībā šis skaņdarbs tapa. Atskaņot to tieši mēnesi pēc tam, kad bija sācies karš Ukrainā, man bija ļoti smagi. Varbūt arī šis karš bija iemesls tam, ka ar vīru pavasarī iestājāmies zemessardzē. Mēs abi esam zemessargi, burtiski tikko pabeiguši pamatapmācību. Domāju, ka es arī kā zemessargs varu pielietot tādas prasmes un īpašības kā darbā ansamblī."