19. februārī 35. dzimšanas dienu svin vijolniece Baiba Skride, kas dzīvo Hamburgā un regulāri koncertē visā pasaulē, muzicējot gan dažādos kameransambļos, gan kopā ar pasaules izcilākajiem orķestriem. Šajā raidījumā dzirdēsiet februāra sākumā Hamburgā notikušu sarunu ar Baibu: par muzicēšanu Amerikā, saikni ar Birmingemas simfonisko orķestri, par tīkamākajiem orķestriem un diriģentiem, par dzīvi Hamburgā un latviskajām saknēm, par jaunāko albumu ar Sibēliusa un Nilsena mūziku, par savu ierakstu un citu interpretāciju klausīšanos.
 

        Uz Ievas Zeidmanes sacīto, ka Baiba savu dzimšanas dienu, diemžēl, nesagaidīs ne Latvijā, ne Vācijā, viņa atbild: „ Mūsu vecumā jau dzimšanas dienas neko daudz nenozīmē. Nespēju atcerēties, vai pēdējos gados kādu reizi dzimšanas dienā esmu bijusi mājās. Vienu gadu biju  Boloņā, vienu – Vīnē, šogad būšu Toronto, bet tās jau nav nepatīkamākās vietas, kur uzturēties.”

         Pēc koncertiem Toronto Baiba dosies uz Ņujorku. Ieva saka: „Šķiet, aiz okeāna šobrīd jums ir vairāk darba nekā Eiropā!”

        „Šajā pusgadā tā sanācis. Ar trim orķestriem spēlēju janvārī, ar trim – februārī. Parasti, kad dodos uz Ameriku, cenšos apvienot uzstāšanos ar vairākiem orķestriem pēc kārtas, lai nesanāktu lidot šurpu turpu. Tāpēc šoreiz sanāca divreiz pa trim nedēļām. Ir jau mazliet žēl atstāt bērnus uz tik ilgu laiku, jo skolas laikā viņus nav iespējams paņemt līdzi.

         Amerikā orķestri sazinās cits ar citu un tiklīdz uzzina, ka kāds ir spēlējis ar Bostonas orķestri -  kā es, kad uzstājos kopā ar Andri Nelsonu, uzreiz izrāda interesi. Tā ir ķēdes reakcija. Man jāsaka liels paldies Andrim, ka viņš mani saveda kopā ar Bostonas orķestri -  jau trīs reizes ar to esmu spēlējusi un nākamgad pie viņiem braukšu atkal.

         Mums liekas, ka Amerika ir Amerika. Bet tur ir tik dažādi apgabali un tik dažādas cilvēku mentalitātes. Pārbraucot no viena štata uz otru, uzreiz ir pilnīgi cita sajūta. Bet mūzikas dzīve tur ir ļoti attīstīta un mūzika tiek augstu vērtēta, protams – kā kurā pilsētā. Ikviens orķestris, pie kura esmu braukusi,  ir bijis ļoti labi sagatavojies – labāk nekā jebkur Eiropā. Viņiem tas ir profesionāls pienākums – nākt uz pirmo mēģinājumu, zinot visu nošu tekstu. Protams, daži orķestri ir mazāk muzikāli un Eiropas kultūru tik dziļi vēl nesaprot, bet man liekas, ka viņiem ir ļoti liela interese augt.”

       Ieva saka: „Pateicoties Andrim Nelsonam, jūs esat sadraudzējusies ar bostoniešiem. Taču mums bija mazliet skumji, ka tieši tagad, kad Andris Nelsons vairs nav Birmingemas orķestra galvenais diriģents, jūs tur esat rezidējošā māksliniece.”

       „Ar Birmingemas orķestri mums ir tāds kontakts, kāda man nav bijis ne ar vienu citu. Kad Andris tur bija galvenais diriģents, mēs ļoti bieži spēlējām kopā. Arī atvadu tūri pagājušogad. Manas attiecības ar šiem mūziķiem ir ļoti dziļas. Laikam tādēļ arī kļuvu par rezidējošo mākslinieci, lai šīs attiecības uzreiz nepazaudētu, lai vēl mazliet uzturētu saikni - arī ar Latviju, arī ar manu aģentūru un visiem, kas ir iesaistīti šo koncertu rīkošanā. Tas bija ļoti patīkams pārējas posms mums visiem. Ik pēc diviem mēnešiem turp braucot, likās, ka iepriekšējā reize bijusi vakar. Mums abpusēji tas ir bijis ļoti patīkami.”

        Pēc pāris dienām Baiba atkal būs Birmingemā, un orķestri diriģēs Olari Eltss.    

       „Pēc divu gadu pārtraukuma mēs jau pagājušonedēļ kopā ar Olari Eltsu spēlējām, un bija tik patīkami viņu atkal satikt. Viņš ir tik mīļš! Un tiešām jauks mūziķis. Sietlā mēs atskaņojām Mocarta vijoļkoncertu. Bet Birmingemā skanēs Šimanovska Vijoļkoncerts, kuru esam jau kopā spēlējuši Helsinkos. Ceru, ka arī viņam labi ies ar Birmingemas orķestri.”

        Baibai koncertu ir daudz un bieži nākas vienu un to pašu vijoļkoncertu spēlēt ar dažādiem diriģentiem. Ieva jautā: „ Vai jums nākas arī salīdzināt dažādās interpretācijas?”

         „Jā, it īpaši - koncertiem, kurus sen un bieži spēlēju un labi zinu. Bet vienmēr esmu atvērta jaunām idejām. Protams, nedrīkst cerēt, ka ikviens diriģents būs tāds kā Andris un no Andra gaidīt, ka viņš būs tāds kā kāds cits. Katrs ir personība, un tieši tas ir interesanti. Es arī izsaku savas domas par kādām frāzēm un tempiem, ko piedāvā diriģents. Pašos pamatos interpretāciju nemainīšu un savu viedokli aizstāvēšu, bet ir dažādi interpretācijas smalkumi un idejas, kuras uzzināt no citiem māksliniekiem ir ļoti interesanti. Būtu ļoti bīstami spēlēt visulaik ar vienu un to pašu diriģentu un orķestri. Interpretācijai ir jābūt kopdarbam. Arī ar mūziķiem. Jo diriģents jau var teikt, ko viņš grib, bet, ja ik mūziķis nebūs vienots ar solistu un diriģentu, nekas labs nesanāks. Teiksim, spēlējot Šostakoviča koncertu, kur pūtējiem ir daudzi solo posmi, man ļoti patīk, ja man ir tiešs un labs kontakts ar orķestra mūziķiem, kuri kādubrīd spēlē solo. Tas arī rada sapratni par to, kā šis orķestris strādā, kas viņiem ir svarīgi, kādas ir grūtības, kuras šādā saskarsmē ir iespēja pārvarēt „pa tiešo”, nevis caur diriģentu, kuram būtu jāsaka – dariet šo vai to.”

      Uz Ievas jautājumu, vai ir tādi orķestri un diriģenti, ar kuriem Baibai vienmēr ir prieks no jauna tikties, viņa atbild: „Pirmkārt, ar Birmingemas orķestri. Ar viņiem esam izspēlējuši gandrīz visus vijolnieku pamatrepertuāra koncertus  Dažus – pat vairākkārt. Mūziķi jau labi pazīst mani – zina, kā es kurā brīdī reaģēšu un kā viņiem būtu jāreaģē uz mani. Bet ir vēl citi orķestri, ar kuriem labprāt spēlēju. Kā Berlīnes filharmoniķi, ar kuriem Andra Nelsona vadībā spēlēju pagājušogad oktobrī. Tas bija fantastisks piedzīvojums! Viņus dzirdēt vien jau ir prieks. Arī ar Bostonas orķestri man patīk spēlēt. Ir labi aizvien no jauna satikties ar orķestri, kurš spēlē ar vienu un to pašu diriģentu, jo tad var redzēt, kā orķestris aug, kā diriģents to iespaido.”

       Kuri ir pamatakmeņi Baibas vijoļkoncertu repertuārā?

     „Šostakoviča Pirmais ir tas, kuru piedāvāju spēlēt, ja pirmo reizi braucu pie kāda orķestra. Arī Čaikovska, Bēthovena, Brāmsa koncerti. Bet šobrīd gandrīz katru nedēļu spēlēju citu vijoļkoncertu. Gada laikā pat nesanāk vairākas reizes spēlēt vienu un to pašu. Mans repertuārs ir tik daudzveidīgs, ka nu jau nespēju pateikt, kuri vijoļkoncerti ir mani pamatkoncerti.”

        Ieva jautā: „Ar kādām sajūtām hamburgieši gaida Elbas filharmonijas atklāšanu?”

        „Mēs, mūziķi, protams, ļoti priecājamies, ka tas notiks. Taču var manīt, ka šīs filharmonijas ilgo celtniecību daži neticīgi apsmej. Man tomēr šķiet, ka tad, kad filharmoniju atklās, cilvēki ātri aizmirsīs visas problēmas, kas bijušas saistītas ar tās celtniecību, un leposies ar savu filharmoniju. Jau tagad  tā ir pilsētas bildē. Visiem lieliem objektiem  ir finansiālas problēmas. Bet tās tiks aizmirstas - to, cik ilgi cēla Sidnejas operu, tagad neviens vairs neatceras.”

        Ar Vāciju Baiba ir saistīta jau divdesmit gadu. Vai viņa ir iedzīvojusies Hamburgā?

        „Jā, kad mājās ir bērni, tad jau viegli iedzīvoties. Skolas, bērnudārzi, iepazīšanās ar citiem vecākiem, dienas režīms…- pilsētu sanāk iepazīt citādi. Hamburga ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot, jo, izņemot vēju un lietu, kas šeit ir bieži, tā ir ļoti patīkama un atvērta pilsēta. Var just, ka tā ir Hanzas pilsēta, ka tā no laika gala ir bijusi tirgošanās vieta. Un ir jūtams arī pašu hamburgiešu lepnums par to, ka viņi ir atvērti visai pasaulei.”

         Ieva saka: „Tomēr, braucot uz Latviju, jums atkal un atkal pasprūk vārdi „braukt uz mājām””.

         „Nu jau Vācijā esmu dzīvojusi ilgāku laiku nekā Latvijā. Protams, salīdzinājums ir neiespējams, jo visa bērnība, kas pavadīta Latvijā, ir pavisam kas cits. Šodien cilvēkam vispār ir grūti saprast, kurai vietai viņš pieder. Jo dzīve kļuvusi tik globāla. Un man liekas, ka Latvija ir vienreizēja ar to, ka cilvēki lepojas ar to, ka ir no Latvijas un pārstāv šo valsti. Arī vācieši lepojas ar Vāciju. Tomēr, jo lielāka valsts, jo vairāk zūd apzināšanās, no kurienes esi. Tā kā šodien visi var braukt, kur grib, un dzīvot, kur grib, šī māju sajūta mainās. Kaut šobrīd jūtu, ka manas mājas ir arī šeit, mana Tēvzeme tik un tā paliks Latvija. Un šo pazīstamības sajūtu vēlāk mūžā nevar aizstāt ne ar ko citu.”

        „Žurnālisti aizvien jums jautā par latviskajām saknēm. Vai arī Amerikā jautā?”

        „Jā, protams, lai gan Amerikā viņus tas īpaši neinteresē. Viņus vairāk interesē – kas tā Latvija ir par putnu? Jāteic gan, ka šodien jau viņiem sajēga ir. Bet Amerikā jauki ir tas, ka tur ir ļoti aktīva latviešu sabiedrība. Latvieši vienmēr nāk uz koncertiem, kādreiz pat ar autobusiem brauc, sapulcējušies no dažādām Amerikas vietām. Tikko Sietlā arī bija vesels bariņš latviešu. Mēs satikāmies pēc koncerta un parunājāmies. Tā kā Amerika ir tik tālu prom no Latvijas, man liekas, ka viņiem ir sajūta, ka latvietība ir kaut kā īpaši jāizdzīvo. Arī Austrālijā tā tas ir.”

        Šobrīd ir periods, kad Baiba vairāk uzstājas kā soliste kopā ar orķestriem.     

       „Vairāk kamermūzikas būs vasarā, kad notiek lielākā daļa festivālu. Mums ar Laumu un čellistu  Daniēlu Milleru-Šotu būs pāris trio koncertu jau pavasarī. Augustā es nespēlēšu, bet pēc tam būs vairāki festivāli -  piemēram, Švarcenbergas „Šūbertiāde.”

      „Vai, uz priekšu skatoties, ir kas tāds, ko ļoti gaidāt un kas rādās būt ļoti interesants?”

       „Pirmie būs Ņujorkas filharmoniķi. Bērnībā es nevarēju pat iedomāties, ka kādreiz stāvēšu šī orķestra priekšā un spēlēšu. Tas ir ļoti priecīgs, bet arī ļoti satraucošs notikums. Kad tas būs garām, domāšu par tālākajiem koncertiem. Bet kamermūzika vasarā – tas būs ļoti jauki, jo man ļoti patīk kamermūziku spēlēt un būt kopā ar cilvēkiem.”

       Par savu jaunāko - Sibēliusa un Nīlsena -  albumu Baiba teic: „ Tas bija ļoti interesants laiks. Ar diriģentu Santu-Matiasu Rūvali mēs jau iepriekš bijām spēlējuši kopā. Viņš ir ļoti ekscentrisks, dzīvīgs un muzikāls cilvēks. Divus vijoļkoncertus, ko ieskaņojām, mēs publikas priekšā tikām atskaņojuši vienā reizē. Diez vai atkārtošu ko tādu, jo tas bija diezgan traki. Taču ierakstīšanas periods bija ļoti jauks un piepildošs. Pēc tam es, protams, noklausījos, vai nav kādas kļūdas, bet vairs arī neesmu klausījusies – pat nezinu, kāds tas ieraksts īsti ir. Taču prieks man ir par to, ka tiku pie ziemeļnieku mūzikas. Šogad aprīlī iznāks arī papildinājums šim diskam: mēs ar Laumu esam ieskaņojušas ziemeļnieku mūzikas albumu, un arī tajā ir Nīlsena un Sibēliusa skaņdarbi. Ir Nīlsena Otrā sonāte, Grīga sonāte un Stēnhammara sonāte… Būs tematiska saskaņa ar iepriekšējo disku.”

      „Vai savus ierakstus jūs vispār nemēdzat klausīties?”

      „Nē. Dažkārt mans vecākais dēls atrod datorā – re, mamma spēlē Čaikovski! Bet es negribu klausīties. Ar vecākiem ierakstiem varbūt nav tik traki, bet jaunākus – nē.”

     „ Vai jums nākas paklausīties citas interpretācijas?”

     „Jā, protams. Kad gatavojos kādam koncertam vai ierakstam, cenšos klausīties visādus ierakstus. Pat Šostakoviča koncertu, kuru esmu daudz spēlējusi un kuram man ir sava interpretācija, labprāt paklausos kāda cita ierakstā, lai neieslīgtu rutīnā – lai tiktu nost no iebrauktā ceļa. Ne jau tāpēc, lai izmainītu savu interpretāciju, bet lai rastos jaunas idejas. Vienmēr ir svarīgi zināt to, kas notiek tavas mazās dzīvītes ārpusē, uzzināt, ko kāds jauns mākslinieks dara. Jo tik strauji viss mainās. Un ir labi, ka tagad datorā ir iespējams viegli uzmeklēt to, ko gribas dzirdēt.”

      „Vai jūs spējat klausīties mūziku tā, lai kritiskā profesionāļa auss uzreiz nepieslēgtos ar vērtējumu?”

       „Skaņdarbus vijolei - gandrīz neiespējami. Uzreiz rodas jautājumi - ar kuriem pirkstiem vai ar kādu lociņu viņš vai viņa spēlē? Dažkārt ir žēl, ka tā. Atceros, kad gatavojos pirmo reizi spēlēt Šūberta kvintetu, kas ir viens no maniem mīļākajiem kamermūzikas darbiem, jau zināju, ka tad, kad sākšu to mācīties, kaut kas pazudīs no tā brīnuma, kas notiek, kad šo mūziku klausās. Un tad es apsēdos un apzināti noklausījos šo Šūberta kvintetu pēdējo reizi, pirms sāku to mācīties. Lai paturētu šo mirkli atmiņā.”

     Novēlot Baibai labu koncertu Hamburgā un skaistu dzimšanas dienu Toronto, Ieva saka: „Gaidīsim jūs atkal mājās, domājot Latviju, nevis Hamburgu.”

    „Paldies! Es vienmēr priecāšos būt atkal ...mājās.”

   Raidījumā dzirdamie Baibas Skrides ieskaņojumi :

Bohuslavs Martinu. „Intermeco”. 4.daļa – Poco allegro (kopā ar mammu pianisti Līgu Skridi -  konkursam Concertino Praha, 1991).
Mihaels Haidns. Vijoļkoncerts Sibemol mažorā . 3.daļa – Allegro molto (K.F.E.Baha kamerorķestris un diriģents Hartmūts Henhens/ Hartmut Haenchen, 2004).
Pēteris Čaikovskis. „Atmiņas par dārgo vietu”. 3.daļa - „Melodija” (Birmingemas simfoniskais orķestris un diriģents Andris Nelsons, 2007).
Žans Sibēliuss. Serenāde Re mažorā, op.69 (Tamperes filharmoniķi un diriģents Santu-Matiass Rūvali/ Santtu-Matias Rouvali, 2015).
Jāzeps Mediņš. „Latvju kapričo”. (Festivāla kamerorķestris un diriģents Andris Poga koncertā „Rīga – 2014.Dzimuši Rīgā”).
Johanness Brāmss. Divas ungāru dejas: nr.13 Re mažorā Andante grazioso un nr.18 Re mažorā Molto vivace (kopā ar māsu pianisti Laumu Skridi, 2011).
Karls Nīlsens. Vijoļkoncerts, op.33. 4.daļa – Rondo: Allegretto scherzando (Tamperes filharmoniķi un diriģents Santu-Matiass Rūvali, 2015).