Vainīgi bija aplausi! Aina Bajāre, Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu

"Beneficē", kas veltīta "Lielās mūzikas balvas 2022" laureātei par mūža ieguldījumu – dziedātājai un vokālajai pedagoģei AINAI BAJĀREI, runājam par atzinībām, kas līdz šim sildījušas mākslinieces sirdi, un, iespējams, ietekmējušas arī dzīves ceļu un izaugsmi.

Atceramies palaidnīgos skolas laikus un "kolektīvo" kontroldarbu rakstīšanu, ienākšanu Rīgas operetes teātrī, pirmās lomas, ceļu uz mūzikas sapratni un daudz ko citu...

Ilga Auguste: Oktobrī pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem raidījumu "Mana mūzika" ar jūsu piedalīšanos mana kolēģe Dina Dūdiņa-Kurmiņa noslēdza ar vārdiem "Līdz citai tikšanās reizei!" Un nu šī reize ir pienākusi līdz ar ļoti daudzajiem apsveikumiem par jums piešķirto Lielo mūzikas balvu. Kādu vietu jūsu atzinību hierarhijā gatavojas ieņemt šī jaunā balva - Lielā mūzikas balva?

Aina Bajāre: Šīs balvas figūriņa ir ar noliektu galvu. Un mana galva ir tāpat noliekta to cilvēku priekšā, kas mani nav aizmirsuši. Viņiem paldies!

Kāda bija jūsu reakcija, uzzinot šo ziņu, ka "Lielā mūzikas balva 2022" par mūža ieguldījumu ir piešķirta gan Lilijai Greidānei, gan arī jums?

Sākumā es to pat nevarēju aptvert, es domāju - kāpēc tad man? Ko tad es? Kad sāka nākt apsveikumi, tad es sapratu, ka tas ir nopietni. (smejas) Tad es noticēju.

Kuras ir tās atzinības, kas līdz šim sildījušas jūsu sirdi un, iespējams, ietekmējušas gan jūsu dzīves ceļu, gan izaugsmi, gan arī pieredzi?

Tad man jāatgriežas tālā pagātnē, jo par opereti, kurā strādāju, toreiz neko daudz nerakstīja un nerunāja. Tas bija tāds dīvains periods. 

Opereti uzskatīja par tādu kā otršķirīgu žanru?

Nē, tā nevarētu teikt. Tie bija snobi, kas tā uzskatīja. Tas ir starpžanrs - starp populāro un augsto mākslu. Tiem, kuri nevar izšķirties, kas viņiem patīk, patīk melodijas. Lielākoties jau tie bija lauku cilvēki, kas brauca uz opereti. Toreiz bija kolhozi, bija mašīnas un iespējas. Un tās garās rindas pie teātra... Noskatījās izrādes un priecīgi brauca mājās. 

Zinu, ka nesen jums piešķirts arī Atzinības krusts!

Ir gan, jā, bet, lai cik tas būtu dīvaini, man pirmā atzinība bija pamatskolā, kad tika uzvesta [Annas Brigaderes] ludziņa "Čaukstenes", kurā man bija jāspēlē skalu vāciete (pārvācojies latvietis - red.). Ludziņā bija arī jādzied, jo režisore bija mana mammīte. Tas bija žetonu vakars, un mana mamma bija dziedātāja. Viņa laikam juta, ka man tā balss ir, bet neviena vārda man neteica. Man tikai tika iedalīta skalu vācietes loma, un tur bija jādzied.

Dziesma skanēja tā: "Tev dziļi acīs ieskatījos" - tāda nopietna. Kad biju to nodziedājusi, pēkšņi zālē atskanēja aplausi, un es biju tik apmulsusi... Protams, ludziņa turpinājās tālāk, bet manā sirdī bija iezadzies velniņš ar diviem sarkaniem ragiem. Vainīgi bija aplausi!

Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.