"Tā nav pastaiga saulainā dienā." Jubilejas saruna ar pianistu Andreju Osokinu

"Ārkārtīgi liela nozīme ir tam, ka tu gribi spēlēt. Ka tu mērķtiecīgi strādā pie instrumenta, jo ir tik daudz šķēršļu un grūtību – tehnisko, emocionālo... Lai nenolaistu rokas un neapstātos, vajag lielu mīlestību pret mūziku un ārkārtīgi lielu mērķtiecību. Tāpēc saviem studentiem vienmēr saku, ka tā nav pastaiga saulainā dienā – tā dažreiz ir pastaiga, kad ir vētra un sniegputenis, viss ir slikti, viss ir grūti, bet vienalga ir jāiet tālāk, jādomā un jābūt ļoti radošam – ar mērķi un vēlmi sasniegt rezultātu, ar vēlmi spēlēt mūziku maksimāli skaisti un maksimāli autentiski tā autora stilam, ko esi izvēlējies," intervijā Rūtai Paulai saka 19. decembra jubilārs Andrejs Osokins – viens no mūsu darbīgākajiem mūziķiem, kura priekšnesumu amplitūda ietver plašu loku: no solo spēles, sadarbības ar dziedātājiem, instrumentālistiem un aktieriem līdz pat muzicēšanai kopā ar koriem un simfoniskajiem orķestriem. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Lielās mūzikas balvas laureāts, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un Klavieru katedras vadītājs.

Andrejs Osokins ir mūziķis ar aktīvu attieksmi pret pasaulē notiekošo, tādēļ viņš arvien iesaistās dažādos pasākumos, un tas vainagojies ar viņa rīkoto un vadīto Osokina brīvības festivālu Ukrainai, kas atkal un atkal iekrāsojas ar jauniem koncertiem. Par to visu uzzinām sarunā ar pianistu viņam veltītajā "Beneficē", kuru ieskandina Džordža Gēršvina prelūdija Rubato.

Vēl raidījumā līdztekus intervijai skan Šūberta / Lista "Serenāde", Jāzepa Vītola "Šūpuļdziesma" opus 18 (kopā ar Gundara Āboliņa lasīto Ainara Kneša dzejoli), fināla miniatūra no Volfganga Dārziņa Piektās svītas, Kloda Debisī prelūdija "Meitene ar linu krāsas matiem", Valentīna Silvestrova "Kiča mūzika" un Jana Tīrsena "Amēlijas valsis", kuru Andrejs Osokins spēlē kopā ar māsām Balanas - vijolnieci Kristīni un čellisti Margaritu.

Rūta Paula: Andrej, daudz laimes dzimšanas dienā!

Andrejs Osokins: Mīļš paldies! Liels prieks pie jums viesoties, un liels prieks par visiem klausītājiem, kuriem mēs stāstīsim kaut ko ļoti jauku un aizraujošu.

Četrdesmit. Tas ir laiks, kad jaunība sarokojas ar briedumu. Esat vēl jauns, bet jau tik daudz paveikts! Parasti tikšanās pie "Klasikas" mikrofona mums notikusi, runājot par aktualitātēm, par koncertiem, par kaut ko gaidāmu vai tikko bijušu. Šoreiz runāsimies par dzīves kopsakarībām un atziņām, kurās svarīga loma ir gan ģimenei, gan izglītošanās laikam, gan mērķtiecīgai rīcībai, gan nejaušībām un, protams, mūzikai. Sāksim ar pamatu pamatu – ģimeni. Jūs nākat no ļoti muzikālas ģimenes: abi vecāki jums ir mūziķi, turklāt abi ir pianisti!

Jā, un tas, ka abi ir pianisti, ir neparasti. Un ļoti neparasti, kā viņi mūs – savus bērnus – iepazīstināja ar šo instrumentu. Pēc tam jau mēs paši – gan es, gan brālis Georgijs – nolēmām, ka tomēr mums patīk. (smaida) Bet vispār tā ir visai neparasta situācija, jo ļoti bieži ģimenē tiek veidoti ansambli: kāds spēlē, piemēram, čellu, kāds vijoli, kāds klavieres, vēl kāds dzied. Tad var spēlēt ļoti daudzveidīgu repertuāru. Bet mums visiem ir tikai viens instruments, kas, no vienas puses, ir mazliet dīvaini, tomēr instruments ir tik brīnišķīgs, tik dažāds un daudzveidīgs, un repertuārs ir tik fantastisks un burvīgs šim instrumentam: var spēlēt ļoti daudzas paaudzes un visu repertuāru tā arī neizspēlēt... 

Tātad jums ir tāds kārtīgs ģimenes klavieru kvartets!

Jā, sanāk kvartets. Bet,

tā kā mūsu mammai ļoti patīk mūs klausīties no malas, vērot un dot padomus, uz skatuves esam trijatā: klausītājiem jau ļoti labi zināma ir programma "Trīs Osokini", kuru mēs, starp citu, sākām tieši pirms desmit gadiem!

Ideja radās jau tad, kad Georgijs aizgāja uz pirmo klasi Dārziņskolā, bet īstenojām to pirmoreiz tikai 2015. gadā…

Jūs esat sava tēva oficiālais skolnieks gan Dārziņskolā, gan Mūzikas akadēmijā. Bet pieļauju, ka tikpat liela loma skološanās procesā bijusi arī jūsu mammai. Taisnība?

Protams, tā ir taisnība un kaut kādā veidā viņai ir pat lielāka loma, jo tieši mamma man iemācīja spēlēt klavieres, pie tam darīja to divas reizes! Jo sākumā es iemācījos visas notis, zināju arī, kā tās tiek pierakstītas, un būtībā jau varēju sākt spēlēt: man tobrīd bija pieci gadi. Bet tomēr kaut kā ar to vingrināšanos man negāja ļoti raiti, un vecāki nodomāja: varbūt bērnam nav tik liela interese par to. Bet vēlāk

brīžos, kad mamma spēlēja, ļoti uzmanīgi skatījos, klausījos un mēģināju atdarināt viņas kustības un to, ko viņa spēlēja, nospēlēju citā oktāvā – mazdrusciņ augstāk, ar mazām rociņām,

un tad mamma mēģināja mani mācīt otro reizi, un tieši ar šo paņēmienu – ka es vienkārši kopēju mammas kustības, skatījos uz viņas rokām un darīju to pašu. Un tad aizgāja ļoti, ļoti labi! Arī tas, ka zināju notis, bija labi.

Tikai pēc tam, kad jau mācījos Anglijā, uzzināju, ka ir ļoti dažādas metodes, kā var bērnu iemācīt spēlēt savu instrumentu. Tas ir ārkārtīgi svarīgs process: jo – ja radīsies kādas grūtības, sarežģījumi un neskaidrības, viņam vēlāk būs daudz grūtāk attīstīties. Bet, ja šis process iet viegli, bez problēmām, tad arī pēc tam attīstība ir daudz ātrāka un raitāka. Tur ir gan krāsu metode, gan arī rokas kustības atdarinājums, kas bija mums ar mammu, gan arī, protams, notis un klausīšanās, diriģēšana, kustības, dejošana – metodes ir ļoti dažādas. Un interesanti, ka es tā nejauši izmantoju vienu no šīm metodēm...

Un kā nonācāt tēva rokās? Vai tāpēc, ka bija vajadzīga stingrība, sistēma? Kā tas pēc tam turpinājās?

Tas turpinājās ļoti vienkārši: aizgāju mācīties pie tēva Dārziņskolas sagatavošanas klasē. Nācu uz 29. klasi pie viņa mācīties, un tad uzreiz sapratu, ka tur viss ir ļoti nopietni – man vajag būt ļoti labi sagatavotam. Nedrīkstu kavēt stundas, citādi uzreiz būs brīdinājums. Bet – bērniem ļoti patīk spēlēt spēles, un es to droši vien uztvēru kā spēli – ka mājās ir tēvs, bet skolā ir pedagogs, un tur vajag būt nopietni sagatavotam.

Un vēl.

Bērniem patīk būt nopietniem, viņiem patīk būt itin kā jau pieaugušiem cilvēkiem, tā ka man ārkārtīgi patika, ka man vajag iet pie sava tēva uz stundām, ka tas ir kaut kas ļoti nopietns – ļoti atbildīgs darbs man uzticēts!

Tā arī mēģināju vingrināties, gatavoties ieskaitēm, un Dārziņskolā tik brīnišķīgi viss ir izstrādāts: tur ir gan ieskaites, gan eksāmeni, ļoti daudzveidīgs repertuārs un arī cita veida priekšmeti – solfedžo, ritmika un tā tālāk, kas ļoti daudzpusīgi attīsta bērnu. 

Tas nozīmē arī to, ka atlaižu jums nebija. Tas nekas, ka skolotājs ir tētis...

Atlaižu nebija, jo visi bērni manā klasē bija talantīgi un ļoti labi spēlēja, tāpēc tas bija neizsakāmi interesanti – ar viņiem paralēli apgūt gammas, mažora, minora, pēc tam hromatisko, melodisko minoru – kas tur mainās uz augšu, uz leju. (smaida) Tas bija ļoti interesants process – draudzīgs un patīkams.

Pēc tam aizbraucāt uz Londonu. Kāds jums bija šis laiks? Nav noslēpums, ka ļoti daudzi mūziķi tur arī paliek – lielajā pasaulē. Bet jūs atgriezāties.

Pirmoreiz aizbraucu, kad man bija deviņpadsmit – biju pabeidzis Dārziņskolu.

Londonā sāku mācīties ļoti brīvā kursā, kur bija individualizēta studiju programma. Tā bija Triniti jeb Trīsvienības koledža, kas atrodas Griničā, kur ir slavenā observatorija – uz to gan aizgāju tikai vienu reizi, bet tas bija skaisti.

Koledžā bija ļoti interesanti: daudzveidīgas meistarklases, brīnišķīgi pedagogi. Tas bija laiks izaugsmei, kad vari daudzas lietas sajust, saprast un arī uzreiz pielietot praksē. Tas bija arī konkursu laiks: uzvarēju Birmingemas konkursā, piedalījos konkursos, kas tika rīkoti starp koledžām – tur uzvarēju Bēthovena konkursā. Viss gāja ļoti veiksmīgi, bet ne bez grūtībām, protams. Tad atgriezos Latvijā un ieguvu bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un tad aizbraucu studēt uz Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju. Jā, ar Londonu bija saistīts ļoti garš periods – vairāk nekā desmit gadi: tā tiešām bija vieta, kur varēja ļoti daudz uzzināt. Tāpēc tagad, strādājot Latvijas Mūzikas akadēmijā, mēģinu panākt, lai mums būtu daudz meistarklašu – lai brauc dažādi pasniedzēji un strādā ar mūsu studentiem. Lai mūsu audzēkņi var uzzināt, kā spēlē Francijā, kā spēlē Vācija, kāda tur ir skola, piemēram, spēlējot Skarlati sonātes, kādi ir principi, atskaņojot romantisma laika mūziku. Jo katram lielam pedagogam ir savi principi.

Tā ka Londona bija tāds ļoti, ļoti svarīgs un interesants laiks, bet man vienmēr gribējās spēlēt šeit, Latvijā, jo man ļoti patīk mūsu klausītāji – viņi ir ļoti atsaucīgi, smaidoši un patīkami.

Kaut kā viņi mani labi saprot – to, kā es spēlēju un ko gribu ar mūzikas palīdzību pateikt, jo skaidrs, ka mūziku komponisti rakstījuši brīdī, kad ar vārdiem nepietiek. Kad vajag izteikt to, ko vārdos nav iespējams formulēt, talkā nāk mūzika. Un tā es atgriezos – esmu par to priecīgs un laimīgs.

Ar Londonu tomēr esat saistīts joprojām: esat Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas asociētais biedrs. Ko īsti tas nozīmē?

Tā ir ļoti interesanta lieta. Viņi šo titulu jeb apbalvojumu dod tiem saviem absolventiem, kuri mācījušies šajā akadēmijā un pēc beigšanas ļoti labi sevi pierādījuši profesijā. Akadēmija atzīst šos sasniegumus, un tādā veidā apbalvo šos cilvēkus. Pedagogi ļoti skatās, lai visi studenti, kuri nospēlē visus eksāmenus, iegūst diplomus, lai viņiem arī turpmāk ir motivācija un lai viņi kaut kādā veidā tomēr paliek saistīti ar Karalisko mūzikas akadēmiju. Bija skaista apbalvošana. Tas ir ļoti patīkami – saņemt no akadēmijas, kurā mācījos četrus gadus, šādu augstu atzinību. Tas bija ļoti pagodinoši.

Mēs zinām, ka jūsu tētis Sergejs ir izcils pedagogs, kurš izaudzinājis ļoti daudz talantīgu pianistu. Vai arī jūs no sava tēta esat kaut ko metodiski pārmantojis, un vai tagad, strādājot Mūzikas akadēmijā, veidojat savu pedagoģisko stilu, tēlu, metodi?

Runājot par pedagoģisko stilu, es domāju, ka es veidoju savu metodiku, jo skaidrs, ka katram pedagogam tā ir ļoti individuāla un katrs izmanto savus darba instrumentus, kā pastāstīt un palīdzēt studentam labāk saprast mūziku, ko viņš vai viņa spēlē. Kad pats mācījos Londonā, sapratu, ka ir tā: kad mūziķis attīstās, viņam ir izšķiroši svarīgi, lai ir vairāki iedvesmas avoti, tāpēc meistarklases, ja tās pareizi uztver – kā radošo laboratoriju – ir ļoti vajadzīgas: gan klausīties, gan arī pašam piedalīties. Vācijā strādāju ar izcilo Paulu Baduru-Škodu. Izcils pianists, brīnišķīgi izjūt Mocarta un Bēthovena mūziku. Protams, es pats spēlēju citādāk, bet daudz ko iemācījos, daudz ko sapratu – piemēram, kā viņš atrod atslēgu visiem noslēpumiem, kas glabājas Bēthovena partitūrās vai Mocarta un Šūberta mūzikā.

Bet lielā saprašana par to, kā atskaņot mūziku – tā ir no tēva.

Viņš man pilnībā iemācīja spēlēt klavieres, un pirmos divpadsmit gadus mācījos pie viņa Dārziņskolā: tas bija ļoti svarīgs periods, un es pat nevarēju iedomāties, cik daudz darba viņš ieguldīja… Mēs arī vasarās klausījāmies mūziku, ko viņš ieteica – gan Glena Gūlda, gan Gilelsa ierakstus, lai es varētu kaut kādā veidā pats izvēlēties, kurš stils, kura estētika man tuvāka, kā es varu un gribu spēlēt. Jo ārkārtīgi liela nozīme ir tam, ka tu gribi spēlēt, ka tu mērķtiecīgi strādā pie instrumenta, jo ir tik daudz šķēršļu un grūtību – tehnisko, emocionālo, kā nenolaist rokas un neapstātos: tur vajag lielu mīlestību pret mūziku un ārkārtīgi lielu mērķtiecību. Tāpēc tagad studentiem vienmēr stāstu, ka tā nav pastaiga saulainā dienā – tā dažreiz ir pastaiga, kad ir vētra un sniegputenis, viss ir slikti, viss ir grūti, bet vienalga ir jāiet tālāk, jādomā un jābūt ļoti radošam – ar mērķi un vēlmi sasniegt rezultātu, ar vēlmi spēlēt mūziku maksimāli skaisti un maksimāli autentiski tā autora stilam, ko esi izvēlējies.

Un galvenais, ka jūs, tāpat kā jūsu tētis, parādāt, ka pie ideālā rezultāta var nonākt dažādos ceļos – ar dažādu metodiku, stilu, pieeju, spēles manieri. Ka ir varianti, ko izvēlēties. 

Protams. Tēva studenti spēlē ļoti dažādi, stilistiski viņi ļoti atšķiras. Varbūt arī tāpēc tik interesanti ir klausīties trīs Osokinu programmu, jo mēs visi trīs esam tik ļoti dažādi. Tas nav kā viens liels mākslinieks un divas kopijas. Nē, tieši otrādi. Tēta metode ir atrast maksimālo talantu, kas katram cilvēkam ir savādāks.

Daži cilvēki ir ārkārtīgi nosvērti, intraverti, un tas ir labi. It kā sākumā liekas, ka tu neko nesajūti no šī pianista, bet pēc tam tu saproti: ak, tur ir tāds dziļums, garīga meditācija! Ne vienmēr vajag būt ārēji emocionālam.

Bet, piemēram, Lista mūzikā ir tieši otrādi: viņš prasa, lai esi kā operas solists, lai esi pirmais un visi pārējie tevī klausās. Un turpat blakus – Šūberta mūzika, kur tev vajag spēlēt it kā nemanāmi – draugiem un bez pretenzijas, lai tevi klausītos. Varbūt viņi arī neklausīsies. Komponisti ir ārkārtīgi dažādi, un arī pianisti ir ārkārtīgi dažādi, tāpēc jau mums arī ir interesanti iet uz koncertiem, jo tad saslēdzas dažādi talantīgi cilvēki kopā vienā veselumā, skan skaista mūzika, un mēs tos talantus varam sajust. (..)

Lai gan esat audzināts akadēmiskajā garā, spēlējat ļoti dažādu autoru mūziku: Vīnes klasiku, romantiku, mūsdienu mūziku, ļoti daudz atskaņojat latviešu komponistu darbus. Bet jums ļoti piestāv un interesē arī tā saucamā crossover  niša. Jums bijuši tik dažādi dažādi pasākumi: atcerēsimies kaut vai Edītes Piafas simtgadi, teātra izrādi "Pēc pusnakts", koncertturneju Amerikā ar programmu "No Baltijas uz Atlantiju", pie tam pavisam nesen bija jūsu sadarbība ar aktieri Gundaru Āboliņu. Varētu vēl daudz ko minēt. Jūs esat atvērts visam.

Jā, man ļoti patīk Morisa Ravela teiciens, ka nav vieglas vai sarežģītas mūzikas, ir vienkārši garlaicīga mūzika un talantīga mūzika. Protams, to var apstrīdēt, bet tiešām – kad mūzika man liekas talantīga, man gribas tajā kaut ko pateikt. Pēc būtības ir divas lietas. Dažreiz man negribas tur iejaukties – ja mūzika ir laba un brīnišķīga, bet dažreiz jūtu, ka varu tai kaut ko pievienot, un tad rodas interesantas programmas, interesanti projekti, kas pēdējos gados jau saistīti ar manu festivālu – Osokina brīvības festivālu, kurā ir sadarbība ar aktieriem. Man tas ārkārtīgi patīk – kad vārds savienojas ar mūziku. (..) Pie tam ar katru aktieri, ar kuru strādāju – ar Ditu Lūriņu, Gundaru Āboliņu, Ģirtu Krūmiņu – sadarbība ir ļoti atšķirīga. Interesanti ir katru reizi sajust dzeju, mūziku un saprast, kā tās var viena otru atbalstīt, pievienojot savu vērtību. 

Jūs teicāt – esmu atvērts. Bet man liekas, ka vienkārši mēs kā mūziķi varam strādāt ļoti daudzveidīgi, un tas varbūt nāk no mācībām Londonā, kur redzēju ļoti dažādas un veiksmīgas kombinācijas.

Ļoti viegli to izdarīt slikti, bet, ja ir izcila radošā dzirksts, tad tur kaut kas var rasties. Eksperiments, drosme, azarts – tas man ļoti patīk.

Un vēl jūs sarunas sākumā teicāt, ka tagad man sākas cita desmitgade: jā, varbūt es citādi domāšu, bet īpaši jaunībā tas ļoti aizrauj – ka vari savienot it kā nesavienojamas lietas, bet tādas, kas manuprāt rodas no viena radoša avota, kas ir mākslinieka iedvesma – vai nu viņš ir dzejnieks un raksta skaistu latviešu dzeju, vai viņš ir komponists, kurš raksta skaistu klaviermūziku. Man patīk eksperimentēt, un man arī ļoti patīk, ka daudziem klausītājiem patīk iet un ļauties tam riskam un uzzināt kaut ko neparastu, jaunu, jauku un ļoti iedvesmojošu, saviļņojošu.

Mūsu radio fonotēkā ir daudz jūsu ierakstu – gan oficiāli veiktu studijas ierakstu, gan koncertierakstu. Palete ir milzīga. No miniatūrām līdz koncertiem. Vai ir kāda mūzika, kurā jūtaties viskomfortablāk?

Ļoti grūti pateikt. Būtībā pianistam, ja viņš jūtas labi, piemēram, tikai ar viena autora mūziku, tā nav laba pazīme. Jo tomēr mums ir tik ārkārtīgi liels repertuārs. Jau pieminētais Glens Gūlds: mēs viņu zinām kā izcilu Baha interpretu, bet viņš spēlējis arī Brāmsu un Mendelszonu, kuru viņš visu mūžu slavēja par to, ka viņš augšāmcēlis Baha mūziku, visai pasaulei to prezentējis un arī pats rakstīja brīnišķīgu mūziku. Viņš spēlēja arī daudzus citus autorus – Šopēnu, Brāmsu. Tātad arī viņš neaprobežojās ar vienu autoru – spēlēja pat renesanses mūziku.

Mums, pianistiem, ir tik plašs repertuārs, ka ir interesanti viesoties gan mūsdienu komponistu darbos, gan Debisī un Mocarta, gan romantiskajā mūzikā, gan Bēthovena mūzikā. Varētu teikt, ka impresionisms ar Debisī un Ravelu vai romantiskie autori – Šopēns, Šūmanis, Lists – man ir ārkārtīgi tuvi. Bet tādas ir arī klasiskās Mocarta, Bēthovena vērtības. Un Bahs. Ļoti gribu izveidot lielu programmu, kas būtu veltīta viņa mūzikai. Redzēsim, vai izdosies.

Daudzi komponisti man patīk, dažreiz arī tīri personīgi. Piemēram,

viens no maniem mīļākajiem komponistiem ir Volfgangs Dārziņš, jo es ļoti izjūtu viņa lielo dzīves izaicinājumu: viņš bija izcila komponista dēls, kurš arī kļuva par komponistu.

Un tad viņam bija jautājums, kā rakstīt mūziku: vai turpināt tēva tradīciju? Lai gan skaidrs, ka viņš nevarētu sasniegt tādas virsotnes, pat ja viņš rakstītu ļoti skaistu mūziku.

Emīls Dārziņš dzīvoja īstajā laikā, kad mūsu profesionālā mūzika tikai veidojās; viņš bija viens no stūrakmeņiem visai mūsu mūzikai. Bet Volfgangs dzīvoja jau 20. gadsimtā, un sāka meklēt kaut ko mūsdienīgā stilā un stilos. Viņam ir tādi meklējumu rezultāti un klavierdarbi! Ļoti daudz spāņu tematikas, kas ārkārtīgi veiksmīgi un autentiski parādīta viņa klaviersonātēs, piemēram. Un tad viņam ir miniatūras, kur tas siltums it kā ir noslēpts, tomēr tas tur ir. Varbūt pat komponists negribēja, lai mēs sajūtam to sentimentālo un sirsnīgo intonāciju, bet mēs to nevaram nesajust. (..) Jebkura komponista stāsts un mūzika varētu kļūt par galveno kādā koncertprogrammā. Tāpēc man patīk spēlēt ļoti dažādu mūziku. Un arī latviešu komponistu mūziku. 

Jūsu repertuārs kļūst aizvien apjomīgāks – tas jau šobrīd ir milzīgs! Bet vai var runāt arī par muzikālās gaumes maiņu? Vai tas vienkārši papildinās?

Grūti pašam sajust, jo var būt arī tā, ka tu atgriezies pie kāda autora,  kura mūziku tu spēlēji pirms desmit, piecpadsmit, pat divdesmit gadiem, varbūt pat skolas laikā, un tad tu šo mūziku atkal spēlē un pilnīgi citādi tu gribi to uztvert. Un pilnīgi citādi tu gribi, lai tā skanētu, bet kaut kādā veidā tas varbūt ir kā turpinājums vai kā dialogs ar sevi pirms divdesmit gadiem vai pat varbūt strīds ar sevi – ka toreiz nepareizi tu šo spēlēji, tagad vajag pilnīgi citādāk. Bet man liekas, ka šo procesu nevajag pārāk daudz analizēt, jo tad

var traks palikt, ja mēģini sevi tik smalki izanalizēt un kā caur mikroskopu skaties uz to, ko esi darījis pirms desmit un divdesmit gadiem. (..) 

Kad mēs klausāmies mūziku, mēs negribam dzirdēt tikai vienu elementu – piemēram, tikai ritmu vai tikai melodiju, tikai dinamiskās gradācijas maiņu – mēs gribam to visu kopā un lai tas viss vēl ir apgarots, autentisks komponista stilam, lai ir arī tehniska varēšana. Daudzas lietas mums vajag vienlaicīgi, un, protams,. Tāpēc ne visu var ar vārdiem izanalizēt. Mūzika ir kaut kas neizsakāms – kaut kas, ko nevar pateikt ar vārdiem, un tikai tad tu vari to mūziku tiešām spēlēt ar vislielāko prieku. (..) 

Vai jums pašam ir kādi muzikāli piedzīvojumi, notikumi, kas visspilgtāk palikuši atmiņā? Kad nodomājat – lūk, tas bija pāri visam...

To ļoti grūti pateikt.

Nesen mums bija brīnišķīga tūre kopā ar Gundaru Āboliņu Amerikā: bija skaisti koncerti Vašingtonā, Latvijas vēstniecībā, tieši ar latviešu komponistu programmu, kurā caur šiem komponistiem mēģināju mazdrusciņ pastāstīt arī par Latvijas vēsturi.

Tas bija interesanti. Tie ir tādi skaisti un ļoti sirsnīgi koncerti.

Protams, koncerti ar orķestri – Čaikovska klavierkoncerts Berlīnes filharmonijā: nu, tas ir kaut kas pavisam cits, tāds grandiozs un liels. Pēc tam es tur atgriezos ar Bēthovena Piekto klavierkoncertu – tas ir tāds piedzīvojums, kurā jūties ļoti nervozi, jo tev jāspēlē Berlīnes filharmonijā. Bet nu – pēc tam, kad tu uznāc un sākas mūzika, tad jau tas uztraukums pāriet.

Man patīk spēlēt arī ļoti mazam klausītāju lokam – tad tā ir ļoti intīma saruna. To atklāju tad,

kad sākās pandēmija, kad mums nebija atļauts spēlēt stadionos, bet bija atļauts spēlēt divdesmit, divdesmit pieciem cilvēkiem. Sajutu, ka tur veidojas kaut kas cits – kaut kāda cita enerģija iet no mūziķa uz klausītāju. Ka tu vari koncerta laika iegaumēt visus cilvēkus, katram paskatīties acīs.

Man liekas, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs. (..)

Mums ir brīnišķīgas koncertzāles – gan Cēsīs, gan Liepājā, gan Ventspilī, gan Rēzeknē, arī Dzintaru koncertzāle, protams, kur var tā ļoti jaudīgi spēlēties ar akustiku un spēlēt ar brīnišķīgu sajūtu, ka ir cilvēki, kuriem klasiskā mūzika ir vajadzīga un kuriem tā ir svarīga dzīves daļa. Man tas liekas brīnišķīgi!

Ļoti daudzi Eiropā šaubās par to, vai jaunā paaudze, kura aizrāvusies ar soctīkliem un tiktokiem, varēs sajust un izprast klasiskās mūzikas nesteidzīgo attīstību. Bet man liekas, ka Latvijā ir arī jauni klausītāji, kuri nāk uz koncertiem, un viņi izcili sajūt mūziku – dažreiz daudz intensīvāk, nekā es pats.

Un tas man arī ļoti patīk, ka pēc koncerta tev kaut ko pasaka, un tu nodomā – nu, ļoti dīvaina frāze. Bet pēc kādas nedēļas tu saproti, cik gudra tā frāze bijusi, un to pateicis cilvēks, kurš vispār ar mūziku nav saistīts! Tā ka muzikālie piedzīvojumi ir ļoti dažādi un ļoti interesanti.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīz būs pieejama portālā lsm.lv.