LSM ziņās: Komponiste Dace Aperāne: Ir tādas gaišas sajūtas par latviešu kultūras un mūzikas nākotni

"Šis gads man ir bijis trauksmaini krāšņs, ļoti skanīgs un saviļņojošs no daudziem aspektiem," telefonsarunā no Ņujorkas Rūtai Paulai stāsta komponiste Dace Aperāne. Sveicot komponisti skaistajā 70 gadu jubilejā, atskaņojam šīs sarunas ierakstu.

RŪTA: Esam sazinājušies ar Ameriku, ar Ņujorku, un "Klasikas" vārdā varam vēlēt daudz laimes apaļā jubilejā komponistei Dacei Aperānei. Dacīt, esi sveicināta!

DACE APERĀNE: Mīļš, mīļš paldies, Rūta, par tik skaistiem sveicieniem!

RŪTA: Tavs jubilejas gads ir pietuvojies kulminācijai, un šķiet, ka tas ir bijis ne mazāk trauksmains un radošs kā iepriekšējie gadi. Varbūt pat vēl trauksmaināks?

DACE APERĀNE (smejas): Nu, tu labi raksturoji! Jā, viņš ir bijis trauksmaini krāšņš, ļoti skanīgs un saviļņojošs no daudziem aspektiem. 

RŪTA: Un kādi ir bijuši šī gada un varbūt vispār pēdējā laika tādi nozīmīgākie notikumi?

DACE APERĀNE: Runājot par šo gadu, tas tiešām bija tik brīnišķīgi būt ar savu vīru Gundaru lielajos dziesmu svētkos un tos piedzīvot, to krāšņumu! Mums bija laime noklausīties pēdējo, noslēguma koncertu, tas bija tik fantastiski! Mēs bijām ļoti laimīgi par šo iespēju vispār būt Rīgā pēc četriem gadiem, jo nebijām te bijuši tik ilgi! Un satikt paziņas dziesmu svētku laikā – vai nu tirdziņā vai ejot uz koncertiem, tas bija kā tādā pasakā! Un satikt tik daudz koristu un dejotāju ne tikai no Latvijas, bet arī ārpus Latvijas. Cik daudzi bija sabraukuši! Tas bija liels, liels notikums – būt un piedzīvot.

RŪTA: Un, protams, šim mums visiem tik lielajam notikumam mēs noteikti varam pievienot vēl vienu notikumu, proti, kārtējos meistarkursus, kas tiek rīkoti tavā vadībā. Tie ir starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursi, kas norit jau vairākus gadus un gadu desmitus. Arī tas noteikti bija interesanti. Un, cik no atsauksmēm ir dzirdēts, ļoti jūsminoši, radoši un vajadzīgi!

DACE APERĀNE: Sirsnīgs paldies par labiem vārdiem! Man bija tik liels prieks būt atkal Siguldā sakarā ar šiem piecpadsmitajiem meistarkursiem. Mums bija tādi virtuāli meistarkursi, piecus gadus tie nebija notikuši klātienē. Cik līdzeni tie gāja skaistajā mākslas skolā "Baltais flīģelis" – sastapt tur savus domubiedrus un darbs komandā. Tā sajūta bija neaprakstāmi gaiša, un bija ļoti liels prieks pavadīt kopā desmit dienas kopā ar septiņdesmit pieciem ļoti apdāvinātiem, jauniem mūziķiem no Latvijas un pasaules. Un tieši bija tā sajūta, ka šī tradīcija gandrīz savā veidā atjaunojās, jo daudzi nebija piedalījušies iepriekšējos meistarkursos, kā tas parasti notika, kad tie notika katru otro gadu. Bet man un visiem mācībspēkiem palika tik gaišs iespaids no šiem jaunajiem māksliniekiem – viņu radošums, jaunie komponisti sacerēja daudz jaundarbu un muzikologi strādāja, un instrumentālisti, pianisti, vokālisti...

Es pārliecinājos, ka jaunā mūziķu paaudze ir ļoti daudzsološa un varoša. Man bija prieks, ka arī pēc meistarkursiem viena grupiņa izlēma, ka turpinās sadarboties un koncertēja  citur Latvijā. Tas bija ļoti, ļoti iedvesmojoši, arī aizkustinoši, jo mans tēvs Mārtiņš Štauvers ir šo meistarkursu idejas autors.

Pirmie meistarkursi iesākās 1985. gadā Kanādā, un tā sajūta šoreiz, ka kaut kā ar kopējiem spēkiem un lielu atbalstu no Latvijas un Siguldas, arī cilvēkiem un organizācijām šeit mēs varējām atkal šos meistarkursus īstenot, ka tie jauniešiem likās ļoti vajadzīgi un palīdzēja viņiem apzināties savas spējas. Un ka viņi arī mēģināja attīstīt savus talantus jaunos virzienos – tas bija skaisti! Es bieži pakavējos atmiņās par šo piedzīvojumu, ka man bija tā iespēja tur būt ar visiem saviem domubiedriem un daudz brīnišķīgu pasniedzēju no Latvijas un visas pasaules! Vienkārši tikties atkal un dzīvot mūzikas pasaulē, tas man bija ļoti iedvesmojoši!

RŪTA: Jā, tiem, kas piedalās, es domāju, viņi jūtas ļoti radoši pacilāti. Tas viņiem ir liels dopings un liels stimuls visam tālākajam. Es domāju, ka dalībnieki droši vien pat nezina visu to milzīgo darbu, kas ir jāizdara tev un tavai radošajai komandai pirms tam, un arī, protams, nometnes laikā. Tas ir nemanāmi. Līdz ar to visi, kas tur piedalās, var brīvi darboties. Tev tas prasa tiešām milzīgu darbu un laiku, un atdevi. Saki, lūdzu, vai tev vispār paliek mazdrusciņ laika arī pašai savai radošajai dzīvei, savai komponēšanai?

DACE APERĀNE: Nu, es nevarētu šos meistarkursus novadīt no mākslinieciskās puses, ja man nebūtu brīnišķīgas darba komandas. Siguldā mums ir Ventis Zilberts, Agnese Egliņa un Gundega Šmite, kas man ļoti palīdz programmu veidot. Bet ar šiem meistarkursiem tiešām paliek mazāk laika radošam darbam, bet es tomēr varēju atrast laiku arī tam – man bija pagodinājums sarakstīt vienu jaundarbu ērģelēm solo, ko es arī izdarīju. Šo jaundarbu sauc "Dzīvības koks", un, to rakstot, es iedvesmojos no Friča Bārdas dzejoļa, kur ir brīnišķīgi aprakstītas ainavas par koku un garīgo augšanu. Es priecājos, ka amerikāņu ērģelnieks Džeimss D. Hiks to pirmatskaņoja šovasar Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Es tad nevarēju būt klāt, bet man bija liela laime šo pašu skaņdarbu dzirdēt Ņujorkā, Ņujorkas latviešu draudzes baznīcā 5. decembrī un mazliet ar Hiksa kungu piestrādāt pie dažām niansēm. Ļoti priecājos par iespēju, ka varēju dzirdēt šo skaņdarbu klātienē.

Tagad pēc meistarkursiem varu strādāt pie jaundarba – dziesmu cikla ar dzejnieces Baibas Bičoles dzejas vārdiem, un tas ir jaundarbs Guntai Gelgotei, Kristīnei Adamaitei un Lienei Denisjukai-Straupei, tā ka šobrīd intensīvu strādāju tieši pie šī skaņdarba. Biju ļoti iepriecināta saņemt pasūtinājumu no šīm brīnišķīgajām mūziķēm, tie ir bijuši mani radošie darbiņi šajā gadā.

RŪTA: Tātad darbiņš pēc darbiņa. Vai tev pēc lielajiem darbiem Rīgā arī izdevās mazdrusciņ atpūsties vai tas nav iespējams?

DACE APERĀNE: Mums ar vīru ir diezgan daudz lietu jānokārto, bet mēs tomēr "izrāvāmies" uz Kurzemes pusi. Mana māmiņa ir no Aizputes, mēs paciemojāmies Aizputē un bijām arī Alsungas pilī. Tur mēs nebijām bijuši, un mums abiem ļoti, ļoti palikusi atmiņā šī ciemošanās. Tur bija fantastiska gide, kas mums stāstīja par pils vēsturi, un mēs ēdām burvīgus sklandraušus, diena bija skaista un mēs vienkārši pabraukājām, aizbraucām arī līdz Jūrkalnei. Tur mēs vienkārši divas dieniņas staigājām pie jūras, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja izrauties no visa un skatīties burvīgas ainavas, saullēktus, saulrietus un izjust Latvijas dabu. Tas Aizputē. Mēs pabraukājām arī pa Siguldu, tās dažas dieniņas bija ļoti vajadzīgas. Un es tās vēl atceros, kad atkal esmu mājās, šeit. 

RŪTA: Dacīt, nu jau krietnu laiku tavas saites ar Latviju ir ļoti ciešas un droši vien kļūst vēl ciešākas. Kādi sadarbības projekti ir tuvākajā nākotnē domāti vai top? Vai varbūt tomēr būs kāds atelpas brīdis?

DACE APERĀNE: Man tagad arī diezgan daudz sadarbības ir bijis, esmu sarakstījusies ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu, jo viņa šogad ar Egilu Upatnieku savās koncertprogrammās atskaņoja manu mūziku. Arī Diāna Zandberga atskaņoja manu klaviermūziku Amerikā un Spānijā, un Latvijā. Un Diāna ir izteikusies par radošu sadarbību arī tagad, jaunajā gadā. Tad vēl es priecājos, ka Dita Krenberga ar Ilonu Birģeli un čellisti Initu Malnaču ir atskaņojušas manus skaņdarbus, un, tik cik Krenberga stāstīja, ka jaunajā gadā viņa atskaņos manu mūziku Dzintaru koncertzālē, par ko es ļoti priecājos. Un tad vēl man ir izveidojusies ļoti laba, radoša sadarbība ar pianisti Dzintru Erlihu. Šogad viņa veltīja savu CD albumu "Serena" manai jubilejai un man - sakarā ar to, ka es viņai veltīju klavieru ciklu "Pastorales". Un tagad jaunajā gadā ir skaistas ziņas, ka viņa 9. februārī atskaņos ne tikai manu mūziku, bet arī Lolitas Ritmanes mūziku un amerikāņu komponistu mūziku savā koncertā Kārnegī koncertzālē "Carnegie Hall". Viņa man lūdza sarakstīt jaunu skaņdarbu. Tā ka es tagad strādāšu pie tā. Tādi man tie radošie darbiņi, kas stāv priekšā. Bet tad es ļoti, ļoti ceru, ka mēs varēsim atkal nākamos meistarkursus sarīkot, tur es būšu kontaktā atkal ar komandu Siguldas mākslas skolā, tātad tas stāv priekšā. Tad es arī gaidu vienkārši, kad varēšu vēl vairāk laika pavadīt ar saviem mazbērniem - man ir divi burvīgi mazbērniņi Emīls (viņam tagad paliks pieci gadiņi, viņam patīk latviešu skolas korītī, un viņš arī mazliet sacer mazas melodijas un improvizē, tā ka es gribu ar viņu mazliet vairāk laika pavadīt) un Eliana, viņa māsiņa arī ļoti priecājas dziedāt un dejot, tā ka es negribu palaist garām šo brīnišķīgo posmu, kad mūsu meitiņai un viņas vīram ir šie skaistie bērniņi, pavadīt laiku ar viņiem.

RŪTA: Re, kā tā radošā stafete tiek nodota no paaudzes uz paaudzi!

DACE APERĀNE: Nu, redzēsim, bet vienkārši prieks ir par to!

RŪTA: Un laikam ir tā, ka tevi iedvesmo (un arī otrādi) tieši šīs cilvēciskās attiecības ar Latvijas mūziķiem, māksliniekiem, ka tas ir tāds abpusējs process, kas tad rada tālāk to virsvērtību un rezultātu?

DACE APERĀNE: Jā, tā tas ir. Un daudz gadu ir pagājuši tomēr, kopš es pirmo reizi biju Latvijā - tas bija 1989. gadā, un tagad es atrodu daudz vēstulītes, jo tad jau cilvēki sazinājās galvenokārt ar vēstulēm. Un es arī pacilāju šīs vēstules un aptvēru, cik man ir bijusi bagāta dzīve, tik ātri tie gadi ir pagājuši, bet es vienkārši jūtos, ka tā ir bijusi tik liela dāvana manā dzīvē - sastapties ar tik fantastiskiem mūziķiem, komponistiem, vokālistiem, instrumentālistiem visu šo gadu garumā, arī būt pie jums, Klasikā, un sadarbību ar Klasiku - tas ir neizmērojams prieks. Un, kad es domāju - kad es Kanādas vidienē piedzimu, mums bija ļoti maza sabiedrība, bet mani vecāki bija ļoti aktīvi. Mani trīs vecvecāki visu laiku bija apkārt, un viņi kaut kā kopā tajā mazajā sabiedrībā es guvu tik lielu spēku un cilvēki bija ļoti sirsnīgi ap mani. Mēs vēl esam kontaktā. Un es apsvēru, ka tur es varēju apgūt daudz informāciju vai sirds informāciju, kas ir Latvija, un tad beidzot būt arī Latvijā, tas bija fantastiski! Un tagad arī, kad šeit mūsu sabiedrībā, es jūtu, atdzimst jaunas sajūtas par latviešu kultūru un vajadzību mūsu sabiedrībā, paaudzē, kurai ir 30, 40, 50 gadu, mums Ņujorkas korim bija Adventes koncerts, tas bija tik skaists! Un tā priecājos, ka Laura Padega Zamura tagad turpina Andreja Jansona lielo darbu, un koris - tas bija vienreizēji, viņi bija tā piestrādājuši pie programmas! Un cilvēki bija atsaucīgi, bija sajūta, ka tā kora tradīcija šeit, ka dēļ dziesmu svētkiem ir teikuši, ka tas viņus ir iedvesmojis, un arī skolas bērniņi tur bija. Nākamgad dziesmu svētki būs arī Kanādā. Ir tā sajūta, ka te lietas nav vienmēr vienkāršas, jo cilvēku skaits ir palicis mazāks nekā bija tajos laikos, bet tomēr tie, kas ir, viņi ir atsaucīgi, un nāk jaunā paaudze. Un to visu redzot, ir tādas gaišas sajūtas par latviešu kultūras un mūzikas nākotni.

RŪTA: Tādas cerīgas, vai ne?

DACE APERĀNE: Jā, tiešām. Es esmu laimīga, ka man ir bijusi tik bagāta dzīve līdz šim šajā ziņā. Tas ir vienkārši ļoti speciāli.

RŪTA: Cik jauki vārdi un jaukas domas! Tava dzimšanas diena ir skaistajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, un tev, man liekas, ir tādi tā kā mazliet dubultsvētki un dubultprieks par visu. Un pēc tam, pēc Ziemassvētkiem, tad noteikti ar lielu prieku atkal gaidām gaismas atgriešanos.

DACE APERĀNE: Jā, mēs ļoti priecājamies - pie mums būs meita ar savu ģimenīti un arī mūsu dēls ar savu ģimeni, un mēs, kā vienmēr, tiksimies Ziemassvētku vakarā.

Un es gribu arī novēlēt tev un Klasikas klausītājiem ļoti gaišus, skanīgus un prieka pilnus Ziemassvētkus. Man liekas, šis laiks ir tik skaists, kad gada beigās ir Ziemassvētki un varam domāt par visu, kas ir gaišs pasaulē.

Un, kad ir tā nedēļa pēc tam, tā man laikam ir vismīļākā nedēļa pa visu gadu, kad liekas, ka pasaule paliek mazliet klusāka, mēs varam klausīties mūziku, būt ar saviem mīļajiem un pateikties par visu labo, kas ir dots.

RŪTA: Cik jauki vārdi un paldies par novēlējumiem! Savukārt mēs vēlam tev, lai tava radošā enerģija neapsīkst un aizvien rodas jaunas idejas, un, galvenais, netrūkst laika un spēka to realizēšanai!

DACE APERĀNE: Mīļš, mīļš paldies tev, Rūta! Un paldies par šo skaisto sarunu, un arī raidījumu, kas man ir ļoti, ļoti nozīmīgs!

RŪTA: Tā kā mūsu tālruņu saruna notiek pēc Amerikas laika no rīta, tad mums atliek tikai vēlēt tev jauku dzimšanas dienas vakaru!

DACE APERĀNE: Liels paldies! Tas noteikti būs jauks, un svinēšu ar saviem mīļajiem, un domāšu arī par jums, Latvijā!

RŪTA: Paldies tev arī par sarunu, un uz jaunām tikšanām un uz sadzirdēšanos atkal nākotnē!

DACE APERĀNE: Liels paldies! Uz sazināšanos!