Lielās mūzikas balvas žūrijas pārstāve Anete Ašmane-Vilsone, raksturojot pianista Reiņa Zariņa veikumu 2025. gadā atzina, ka mūziķim "piemīt īpaša spēja ielūkoties lietu dziļākajā būtībā. Kā gan citādi viņš spētu būvēt radošus tiltus starp Baha un Šopēna prelūdijām, notraukt putekļus no Mediņa manuskriptiem, jaunatklāt Bēthovenu un sajust Perta klusumu? Pārdomāta un izsvērta ir katra viņa ieskandinātā nots, caur mūziku pasakot vārdos grūti noformulējamo."

Ilga Auguste aicināja Reini Zariņu uz sarunu par notikumiem aizvadītajā gadā, par kuru viņš saka, ka salīdzinoši tas bijis mierīgāks gads: "Programmu ar Baha un Šopēna mūziku es spēlēju daudzas reizes. Tāpat man turpinājās sadarbība ar vijolnieci Viktoriju Mullovu, ar kuru arī uzstājos daudz reižu pagājušajā gadā. Tas ir kaut kā citādāk - tu vari vienā lietā ieiet ilgstošā laika periodā, atkal un atkal atgriežoties un mēģinot atrast visu, kas tur ir. Mazajā Latvijā ir diezgan grūti vienu un to pašu lietu daudzas reizes nospēlēt. Ir lietas, ar ko tas izdodas, bet manā pieredzē vairums lietu ir vienai vai divām reizēm, par nožēlu, vismaz pagaidām. Pagājušā gada laikā paspējām ar Viktoriju Mullovu uzstāties visur kur - Vācijā, Francijā, Itālijā, Portugālē, Holandē, pirms tam arī Tālajos Austrumos."