Jubilejas "Beneficē" tiekamies ar Latvijas Nacionālās operas solistu Juri Ādamsonu, kuru 17. maijā sveicam 55. dzimšanas dienā.

Jura atveidotās lomas Baltajā namā ir pārsteidzoši daudzveidīgas: sākot ar ļoti nopietnām, dramatiskām, līdz pat komiskiem personāžiem, kuru atveidošanā no sirds var izālēties... Sarunas gaitā runājam gan par viņa spilgtākajām operlomām, gan paveram spraudziņu uz to, kas mūsu Baltajā namā notiek šobrīd.

Ilga Auguste: Jau pieci gadi paskrējuši, kopš "Klasikā" svinējām jūsu 50. dzimšanas dienu. Kādi šajā laika maratonā bijuši jūsu pieci beidzamie apļi un ko darāt šobrīd, kad Latvijas Nacionālās operas durvis klausītājiem vēl joprojām ir slēgtas, taču ir skaidri redzams, ka iekšā notiek rosība?

Juris Ādamsons: Varu pateikt tikai to, ka tas laiks skrien arvien ātrāk... Varbūt daži vairāk atceras un apspriež savus pagātnes notikumus un sasniegumus, bet es

pieķeru sevi pie domas, ka neesmu pat fotogrāfijas sakārtojis un apskatījis - un ne jau tikai piecdesmitās jubilejas, arī citas...

Vienkārši laiks ļoti ātri skrien! Tikko bija piecdesmit, tagad jau piecdesmit pieci. Ātri, ātri...

Un tie nesenākie pieci gadi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves? Ar kādām lomām tie nākuši?

Pats pēdējais, ko rudenī iestudējām, ir "Simons Bokanegra" - tur atveidoju Paulo. Izrāde tika nodota, bet pagaidām tā skatītājiem nav bijusi pieejama saprotamu iemeslu dēļ: gaidām, kad tomēr šāda iespēja būs.

Pašlaik notiek Rosīni "Pelnrušķītes" mēģinājumi, un arī tās liktenis laikam pagaidām būs tāds pats - būs izrādes nodošana un tad gaidīsim, kad lielā kataklizma lielākā vai mazākā mērā beigsies un cilvēki varēs nākt un baudīt klasisko mūziku.

Kā šobrīd Latvijas Nacionālajā operā notiek mēģinājumi?

Mēģinājumi notiek, un katru nedēļu mēs, visi darbinieki, kas iesaistīti mēģinājumos, veicam testus.

Mēģinājumi notiek sejas maskās, kas mazliet apgrūtina dziedāšanu. Personīgi man ir sajūta, ka nevar ievilkt elpu caur masku.

Tas ir apgrūtinoši. Rudenī vēl mums tika atļauts dziedāt vizieros, bet medicīnas eksperti un zinātnieki nolēmuši, ka tie tik labi neaizsargā, tā ka tagad mēģinām tikai maskās.

Un kā ar attāluma ievērošanu - diviem metriem? Operā taču ir mīloši pāri, kuri laiku pa laikam satiekas...

Cenšamies, protams, ievērot nepieciešamo distanci. Kad ir individuālās stundas ar pianistu, repetitoru vai diriģentu, tiek ievēroti ne tikai divi metri, bet pat vairāk, līdz pieciem. Mūsu telpa to ļauj - mēģinājumi pārsvarā notiek Jaunajā zālē. Uz skatuves varoņiem tomēr nākas vairāk tuvināties, un

režisora uzstādījums tomēr ir tāds, ka nevar visu dziedāt divu metru attālumā, ir arī savam partnerim jāpieskaras...

Bet visur ir iespējams dezinficēt rokas un tamlīdzīgi.

Kāda loma jums ir uzticēta Rosīni operā "Pelnrušķīte", kuras iestudējums šobrīd notiek Latvijas Nacionālajā operā?

Šajā operā esmu Alidoro. Tradicionāli viņš ir tēvs, bet tiem, kuri zina pasakas versiju, pazīstamāka ir Feja, kura ķirbi pārvērš karietē. Šajā uzstādījumā darbība risinās 30. gadu Amerikā un Alidoro ir jurists, menedžeris, pārveidojuma meistars.

Alidoro jaunajā "Pelnrušķītes" iestudējumā, grāfs Almaviva 2006. gada Mocarta operas "Figaro kāzas" iestudējumā, Papageno Mocarta "Burvju flautā", Meliso Hendeļa "Alčīnā",  Jakubovskis Zigmara Liepiņa "No Rozes Un Asinīm", brīnišķīgais suns Džips Jāņa Lūsēna "Putnu operā", Bierns Žilinska operā "Zelta zirgs", Zemgus Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju" - tās ir tikai dažas no aizvadīto gadu lomām uz Latvijas Nacionālās operas skatuves un ne tikai. Šīs lomas vai dažas no tām klausāmies Jura Ādamsona dzimšanas dienas koncertā. Un sākam ar agrāko ierakstu, kas ar Jura Ādamsona balsi atrodams Latvijas Radio fonotēkā: tā ir latviešu tautasdziesma "Bērīts manis kumeliņš", ko Juris dzied lauku kapelas "Selga" pavadījumā 1990. gadā...

Vairāk un plašāk - ierakstā!