Marutas Rubezes sarūpētās "Benefices" galvenais varonis - pianists Māris Zembergs, kurš 15. jūnijā nosvinēja 70. jubileju.

Mūzika Mārim iepatikusies jau krietni agrā bērnībā: kamēr mamma devusies iepirkties, mazais ķipars stāvējis pie radio, kas uzgriezts uz visskaļāko, un diriģējis. Reiz mamma Māri tomēr pieķērusi un aizvedusi pie mūzikas skolotājas. „Viņa prasīja, vai protu skaitīt līdz četri. Pārbijies atbildēju, ka protu aizskaitīt līdz visam tūkstotim… Nu, tik tālu nevajadzēšot, pietikšot ar četri,” ar smaidu atceras Māris Zembergs.

Iestājoties Mediņskolā, Māris piedzīvojis šķietamu vilšanos, jo nokļuvis pie visnotaļ bargās (tā izskatījies no malas!) Jautrītes Putniņas, no kuras traki baidījies...

„Bet viss izrādījās ļoti labi! Turklāt Jautrīte mani ievirzīja arī tēlotājmākslā: viņai pateicoties, ar to burtiski saslimu! Sāku iet uz visām izstādēm, personīgi iepazinos ar Leo Kokli, Birutu Baumani. Un pati Jautrīte ir ļoti spilgta personība..."

Tiesa, vēlāk jaunais pianists pārcelts pie skolotājas Maijas Saivas, no kuras arī daudz ko guvis, bet Latvijas Valsts konservatorijā atkal ticis Jautrītes Putniņas klasē. „Kad pret viņu atkal sākās represijas, nokļuvu pie Nikolaja Fedorovska – viņš bija augsti profesionāls pianists un to pašu prasīja no saviem studentiem…”

Māra Zemberga mūžs cieši saistīts ar Latvijas Radio – te viņš strādājis gan kā skaņu režisors, gan pianists.

Radio mājā viņu 70. gados ievedis toreizējais izcilais skaņu režisors Valdis Krastiņš. „Radio bija mana otrā konservatorija… Iepazinu repertuāru un atskaņotājmāksliniekus," atzīst jubilārs un atstāsta sirsnīgu gadījumu par sadarbību ar Leonīdu Vīgneru: „Savulaik firmā „Melodija” Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi” pārrakstījām reizes desmit, kamēr atradām īsto variantu...”

Par savu trešo konservatoriju Māris Zembergs sauc darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kurp viņu uzaicinājis Ivars Vīgners. „Atceros savu pirmo koncertu: diriģents bija ukrainis Stepans Turčaks, un tika atskaņota kāda mazzināma komponista mūzika. Man blakus stāvēja kolēģis un skaitīja pauzes – rādīja, kur jāiekrīt. Biju pārbijies!" Toties jaukā atmiņā ir sadarbība ar Vasiliju Sinaiski.

Izrādās, reiz Mārim Zembergam nācies spēlēt arī klavesīnu. „Tas nu bija liels kāzuss… Ivars Vīgners piezvanīja, lai viņa vietā aizbraucot uz televīzijas ierakstu. Aizbraucu, bet tur visi parūkās, senajos apģērbos... Biju a la Bahs un spēlēju klavesīnu…”

Tomēr klavesīna spēle nav kļuvusi par Māra aicinājumu, jo viņa mīlestība pieder Johannesa Brāmsa un Ferenca Lista klavieropusiem. Ne jau velti arī Latvijas Valsts konservatoriju savulaik absolvējis ar Brāmsa 2. klavierkoncertu: „Tas ir visas zemes sāls…”

Vēl sarunā uzzinām, ko Māris Zembergs sauc par lielāko avantūru savā mūžā, arī to, ka bieži klausās „Klasiku”, izjūt nelielu nostalģiju pēc „Kazas” un „Putnu dārza”, par lielāko ģēniju pasaules pianisma mākslā uzskata Svjatoslavu Rihteru, bet latviešu estrādes novadā – Uldi Stabulnieku, ar kuru bijis tuvos draugos.