Mēs visi esam kalpotāji. Saruna ar LMB laureātu par mūža ieguldījumu Imantu Resni

"Fausts pēc būtības ir individuālists, un es jau arī laikam esmu individuālists - neskatoties uz to, ka man no jaunības bijis nepieciešams strādāt kolektīvā. Fausts un Mefistofelis ir monētas divas puses," uzskata diriģents un čellists Imants Resnis.

8. martā viņam tiks pasniegta Latvijas Lielā mūzikas balva. Par mūža ieguldījumu.

"Tā balvas figūriņa man vienmēr izsauc asociācijas ar Ilmāra Blumberga tēlu "Kalpotājs" - ar to pieliekto galvu. Mēs jau visi arī esam kalpotāji. Par kalpošanu tā balva iedota, ne jau par sasniegumiem. Par kalpošanu."

Sandra Ņedzvecka: Mūžs - tas tomēr ir kaut kas izmērāms. Bet par laimi, no šī vārda ir atvasināti arī vārdi "mūžam", "mūžīgi" un "mūžība". Un tas ir kaut kas neizmērāms. Un šī balva ir neizmērojams paldies jums. Ko radošam cilvēkam nozīmē atzinība? Kādēļ tā vajadzīga, ko tā dod - varbūt tā skādē?

Imants Resnis: Visi - gan skaļi, gan ne tik skaļi - tiecas pēc atzinības, un ja kāds saka, ka viņam atzinība ir vienaldzīga, es pārāk neticu viņam. Bet tas nav vienīgais un galvenais.

Man nekad netīk teikt par mūziku - darbs. Un tomēr man jālieto šis vārds. Galvenais ir labi padarīts darbs.

Ja izdodas, tad ir priecīgi pašam un, pieņemu, arī citiem, un ja tur klāt vēl ir atzinība, nu, tad pavisam labi. Es nekad pārlieku neesmu skatījies atpakaļ. Bet, ja es tā domāju, tad

bieži vien manā mūžā tieši neatzinība bijusi tā, kas mani ir dzinusi uz priekšu, spiedusi domāt un laboties, darīt kaut ko labāk un savādāk. Protams, ka tā atzinība iedod mazliet spārniņus un ticību pašam sev.

Un tas palīdz tālākajā darbā, tas ir neapšaubāmi. Uz savas ādas esmu izbaudījis.

***

Šogad janvārī Lielās mūzikas balvas preses konferencē Imantu Resni portretēja žūrijas priekšsēdētājs, diriģents un komponists Andris Vecumnieks.

"2022. gads Imantam Resnim ir ļoti zīmīgs. 1967. gadā, pirms 55 gadiem, sākas darbs simfoniskajā orķestrī, toreiz - Radio un televīzijas simfoniskajā orķestrī kā čellistam. 1977. gads - pirms 45 gadiem - Imants Resnis kļūst par pedagogu toreizējā Latvijas konservatorijā, kur viņš strādā vēl līdz šai baltai dienai. 1992. gads - pirms 30 gadiem - Imants Resnis čellista lociņu nomaina pret diriģenta zizli un pārņem Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniecisko vadību. 17 galvenā diriģenta gadi Imantam Resnim ir Liepājā, un 

Liepājas orķestris kļūst par nozīmīgu kultūras spēles figūru latviešu orķestru vidū. Vēl pēc gada notiek pirmais Pianisma zvaigžņu festivāls, kas arī ir Imanta Rešņa nopelns, un aktualizējas jautājums par jaunu, modernu, mūsdienīgu akustisko koncertzāli. Arī šeit neiztiek bez Imanta Rešņa iniciatīvām. Pateicoties viņam, pateicoties viņa uzņēmībai, koncertzāles top - sākumā Rēzeknē, Cēsīs, tikai tad Liepājā, bet nu jau arīdzan Ventspilī. 

Imanta Rešņa aktīvais mūža gājums nav noslēdzies. Maestro joprojām ir nerimstoši aktīvs, rosīgs, sprigans, radošs. Jā, brīžiem ērcīgi kašķīgs. Bet prasīgs. Gan pret studentiem, gan pret kolēģiem. Citiem vārdiem sakot, Imants Resnis ir enerģijas un darba spara pilna, neordināra personība. Tāda, kuras arvien vairāk sāk trūkt Latvijas kultūrdzīvē. Ar nepacietību gaidīsim Imanta Rešņa atgriešanos pie sava mūža ieguldījuma lolojuma - pie Liepājas Simfoniskā orķestra 2022. gada rudenī jaunu, radošu projektu atklājumu un pārsteigumu gaidās."

***

Sandra Ņedzvecka: Ir jābūt laikam kaut kādam īpašību komplektam, lai kļūtu par diriģentu.

Imants Resnis: Katrā ziņā karjeras lieta, ja to tā var nosaukt, diriģēšana man nekad nav bijusi. Tā bijusi vienkārši interese un tā ir mana dzīve, tālab, ka, augot skolā, kurā audzināja laureātus - tā bija speciālā skola, speciālie bērni ar speciāliem vecākiem...

Dārziņskolā, vai ne?

(smejas) Jā. Jau no skolas laika zināju, ka mana dzīve ir orķestris. Mani tas interesēja, es to mīlēju, un

prātā man, protams, nenāca, ka nonākšu līdz diriģenta profesijai. Mani augstie mērķi bija būt orķestrī.

Un tad tā profesijas nomaiņa... Tas pats orķestris jau vien ir, tas ir tikai tāds turpinājums, paplašinājums.

***

Imants Resnis un viņa ilggadējā kolēģe Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, čelliste Ligita Zemberga: "Es ļoti, ļoti priecājos, ka šo ārkārtīgi skaisto, ļoti nozīmīgo balvu saņem mans kolēģis daudzu gadu garumā, orķestra aristokrātu - čellu grupas - mākslinieks Imants Resnis. Tas mani ļoti, ļoti priecē, jo mūsu sadarbība ir bijusi daudzu gadu garumā - trešā daļa no mana mūža!

Nekautrēšos teikt, ka tik ideālu pirmo čellu pulti, kāda mums bija, atrast laikam nebūs tik viegli.

Mūsu sadarbība pie pirmās pults sākās ap 70., 80. gadiem, un tas bija tāds radošuma pārpilns laiks. Tomēr ar lielisko koncertmeistaru pulti orķestrī mums vēl nebija gana, mums bija arī lielisks, es teikšu šoreiz - "brīnešķīgs" čellu duets, jo vārdiņš "brīnešķīgs" ir Imanta iemīļotais vārds. Tas mums deva lielu gandarījumu. Tur tika spēlēta dažāda mūzika - gan klasiskā mūzika, bija arī sadarbība ar mūsu pašu komponistiem, un

tieši tāpēc, ka tas bija tik tik brīnišķīgi, manī vienmēr paliek neliela sāpe par to, ka, lūk, diriģēšana atņēma man lielisku pārinieku un lielisku čellistu.

Tādu saskaņu, kāda bija mūsu starpā, neraugoties uz to, ka viedokļi šad un tad nesakrita, būtu grūti otrreiz vēl atrast. Mēs arī tālāk spēlējām - kad Imants diriģēja, es spēlēju solo, bet tas vairs nebija tas, cik kolosāli bija spēlēt kopā čellus.

Imantam vienmēr ir bijušas ārkārtīgi lielas idejas. Ir arī tagad - lielākas un mazākas, un viņam ir apbrīnojama pārliecība par šo ideju pareizumu un milzīga enerģija, tāpēc arī šīs ieceres realizējas.

Un tad jau, ja tu redzi savu ideju realizāciju, rodas spēks, dzinulis un vēlme darīt vēl un vēl. Un tā ir Imantā apbrīnojama lieta, jo, paskat,

viņš ir uztaisījis brīnišķīgu Liepājas orķestri, uzbūvējis koncertzāli, nodiriģējis Mālera Astoto, bet, skat, jau atkal viņam ir milzīgas idejas - tepat tūliņ būs Berliozs un viņš atkal ir ideju pārpilns ar jauno akustisko koncertzāli,

tāpēc man atliek tikai vēlēt - lai būtu spēks un lai nepazūd tā milzīgā pārliecība par savu ideju pareizību. Un tad jau noteikti kaut kas vēl notiks. Lai viss tikai uz priekšu iet!"

***

Sandra Ņedzvecka: Čellu jūs esat spēlējis gan solo, gan kameransambļos, gan orķestrī - pieminētos daudzos gadus. Vai tie ir kādi apzināti slēdži, kurus jums nākas pārslēgt no viena uz otru?

Imants Resnis: Es nezinu... Jāspēlē visur ir pa īstam. Tas ir pilnīgi vienalga, vai es spēlēju orķestrī, atskaņojot Bēthovena simfoniju, vai spēlējot ķinītī pirms seansa pusstundas koncertu salonkapelas sastāvā - tādā esmu ne reizi vien spēlējis. Gan kinoteātrī "Lāčplēsis", gan "Splendid Palace", gan kādreizējā "Komjaunietī" Vaļņu ielā, kur vēlāk bija kazino. Pirms seansiem bija tādi pusstundīgi salonorķestra koncertiņi. 

Kas par laikiem...

Jā, izrādās, esmu gana sens. (smejas) Es to ne tikai atceros, bet esmu to piedzīvojis un spēlējis. Kādreiz slavenās dejotājas Alberingas vīrs bija čellists, un viņš spēlēja pa tiem ķinīšiem. Un es viņam biju pastāvīgais aizvietotājs. 

***

No Rīgas uz Liepāju. Stāsta muzikoloģe, pedagoģe, savulaik viena no Liepājas Pianisma zvaigžņu tiešraižu vadītājām "Klasikā" Aija Engelmane: "Domājot par Imantu Resni un Liepāju, mums jāatskatās ļoti senā pagātnē. Ir 1970. gads un visa muzikālā pasaule svin Bēthovena divsimtgadi. Un Liepājas Simfoniskā orķestra diriģentam Valdim Vikmanim ir ambicioza ideja izspēlēt visas deviņas viņa simfonijas.

Protams, ka uz Devīto - virsotni - tiek uzaicināts profesors Leonīds Vīgners. Viņš neatbrauc viens - viņam ir izpalīgi, un viņu vidū ir arī 21 gadu jaunais čellists Imants Resnis. Diez vai viņam tobrīd ienāca prātā, ka pēc 22 gadiem šeit sāksies ļoti ražīga darba gadi.

Pēc tam koncertciklā "Liepājas vasara" liepājnieki iepazina Imantu vairs ne jau kā diriģentu. Viņa ienākšanu Liepājas mūzikas dzīvē 1992. gadā es gribētu salīdzināt ar to, ko Šūmanis teica par Brāmsu. Proti, kad kautrīgais divdesmitgadīgais blondais Brāmss ieradās Diseldorfā pie Šūmaņiem, lai nospēlētu savu pirmo klaviersonāti, Šūmanis bija ļoti saviļņots. Faktiski viņam vēl bija tikai trīs dzīves gadi palikuši, un kritiķa darbu viņš it kā bija pametis. Bet,

izdzirdot Brāmsa mūziku, viņš uzrakstīja brīnišķīgu rakstu "Jaunie ceļi", un tur viņš, protams, slavina Brāmsu, bet nobeidz ar vārdiem: "Viņš bija tas, kuram bija jānāk." Un es domāju, ka Imants Resnis arī ir tas, kuram bija jānāk uz Liepāju,

jo šeit tomēr bija iestrādes: normāla mūzikas skola, koris, simfoniskais orķestris, kura līmenis nebija pietiekami augsts, bet, ja diriģēja Ilmārs Lapiņš vai Leons Reiters, orķestris skanēja ļoti labi. Un tā ar 1992. gadu pilnīgi mainās pilsētas mūzikas dzīve. Un tas ir izmainījis pat Liepājas panorāmu - te ir jauns akcents, koncertzāles skaistais, īpatnējais arhitektūras veidojums. Gribu atcerēties pašu sākumu, kā tad tur bija ar to koncertzāli. Tika nojaukts kinoteātris "Liepāja" - visai štruntīgs, neizteiksmīgs, pelēks veidojums ar neērtiem krēsliem, bet ļoti labu kafiju. Parasti uz turieni Liepājā skrējām iedzert labu kafiju. Nu, un vienā brīdī kinoteātris ir nojaukts, tā vietā ir viena pelēka bedre, kurā stāv kultūras ministre Helēna Demakova un Imants Resnis. Un atskan pravietiskie vārdi: "Šeit būs koncertzāle!" Bija tāda sirreāla sajūta - vai tad tiešām... Un tāds brīdis ir pienācis. Tas, protams, ir veiksmes stāsts. Domāju - ja Rīgā būtu tikpat dedzīgs, tikpat neatlaidīgs, harismātisks cilvēks - mūziķis - kā Imants, tad jau sen tā koncertzāle būtu un nebūtu jāskalda mati, kur to celt."

***

Imants Resnis: Mēs jau piedzimstam dažādi. Un

droši vien tas man ir gēnos ielikts, ka nevaru mierīgi nosēdēt un pieņemt nekā nedarīšanu vai lietas, kas vismaz manuprāt tiek nepareizi veidotas. Tā ka Liepājas koncertzāle lielā mērā izriet no mana rakstura, no manas iedabas.

Tieši tāpat kā es te pēdējā laikā mēģinu izmantot katru izdevību ar cerību, ka katra ūdens pilīte, kaut maziņa, bet pakāpeniski var sadrupināt granītu, un izmantoju katru izdevību, lai pateiktu, ka tas, kas briest Rīgā šobrīd ar koncertzāli, ir vienkārši ārprāts. To nu vajadzētu mēģināt novērst visiem spēkiem, jo

Kongresu nams koncertzālei ir pilnīgi nepiemērota vieta. Un tajā pašā laikā tiks izpostīta savā nišā esoša laba vieta apskaņotajiem koncertiem. Izmest vienu lietu ārā un mēģināt iemocīt kaut ko citu iekšā...

Noteikti, ka var. Ko šodien nevar! Un beigu beigās var atstāt tikai vienu fasādes sienu un uzbūvēt visu no jauna. Vai tas būs labāk un vai tas būs lētāk? Tas ir ļoti svarīgi visiem - ka tikai varētu uzbūvēt kaut ko lētāk. Skopais maksā divreiz!

Pilna pārraides versija teksta formātā pieejama portālā lsm.lv.