"Tā ir mūsu, mākslinieku, būtība un sūtība – caur jebkuru kultūras un gara vērtību runāt par lietām, kas mums sāp, par lietām, par kurām negribam runāt, jo tās nav ērtas," ir pārliecināts diriģents Ainārs Rubiķis, kurš "Lielajai mūzikas balvai 2019" nominēts kategorijā "Par izcilu interpretāciju", izpelnoties to par Artūra Onegēra Trešās jeb "Liturģiskās" simfonijas atskaņojumu Lielajā ģildē 15. martā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

"Lielās mūzikas balvas" laureātu sarakstā Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja Rubiķa vārds atrodams vairākkārt. Atcerēsimies 2018. gadu, kad viņš kopā ar solistiem tika nominēts "Gada koncertam", kas bija Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts "Dzimuši Latvijā". 2014. gadā balvu kategorijā "Gada uzvedums" ieguva Kristapa Pētersona opera "Mihails un Mihails spēlē šahu", kur Ainārs bija pie diriģenta pults kopā ar Atvaru Lakstīgalu, bet 2010. gads nesa nomināciju kopā ar orķestri "Kremerata Baltica" par Riharda Štrausa mūzikas koncertu.

Vai nav izveidojies zināms pieradums uz "Lielās mūzikas balvas" saņemšanu? "Nē, nav gan izveidojies pieradums. Tas vienmēr ir pagodinājums!" smejas Rubiķis. "Turklāt vienmēr neizsakāmi priecājos piedalīties "Lielās mūzikas balvas" ceremonijā – tā ir satikšanās ar kolēģiem un draugiem, kas notiek ļoti reti, un iespēja pārrunāt visdažādākās lietas gan sadzīvē, gan mūzikā, gan politiskajā aspektā. Katrā ziņā tās pāris dienas vienmēr ir ļoti saspringtas, bet tās arī uzlādē."

Pirms Onegēra Liturģiskās simfonijas Rubiķis atzina: "Šajā darbā apvienots pasaulīgais ar dievišķo. Ar kolēģi Orestu Silabriedi esam sprieduši, ka attiecībā pret Onegēru ir kaut kāda sazvērestības teorija, jo viņu nezin kāpēc ļoti maz spēlē no nosacītā Franču sešinieka, un man šī komponista daiļrade šobrīd ir vistuvākā. Studiju gados aizrāvos ar Pulenku, Mijo, katrā ziņā Onegērs likās kaut kas drūms un nesaprotams…"

Onegēra mūzika Latvijā ir liels retums, un šajā gadījumā tā kļuvusi par Aināra Rubiķa zelta atslēdziņu uz Lielās mūzikas balvas "uzgaidāmo telpu" jeb nominēšanu. Kā diriģentam pašam šķiet – vai tur pie vainas nav bijuši arī viņa vectētiņa franciskie gēni? "Es par to esmu daudz domājis, un jāatzīstas, ka man ir visai liels kauns, ka viena no manām radnieciskajām dzimtajām valodām īsti nav apgūta," saka Rubiķis.

"Lai gan man nekad nav bijis grūtību dziedāt franču valodā, un arī vairākkārt dzīvojot Francijā un valstīs, kurās runā franciski, ir mājīga sajūta. Gluži instinktīvi franču kultūra mani vienmēr ļoti uzrunājusi."

Vairāk un plašāk šeit!